Aizvadītā nedēļa bija ļoti smaga un saspringta — vai visu diennakti mani nodarbināja domas par to, kas šobrīd notiek lauksaimniecībā un piena nozarē.
Aizvadītā nedēļa bija ļoti smaga un saspringta — vai visu diennakti mani nodarbināja domas par to, kas šobrīd notiek lauksaimniecībā un piena nozarē. Nepārtraukti sekoju līdzi notiekošajam un “funktierēju”, kāda nākotne ir manai saimniecībai. Šobrīd jau vairāki lielie piena uzņēmumi no zemniekiem pienu vairs nepieņem — lej kaut vai zemē.
Nedēļas nogalē atvadījāmies no tuva radinieka, un droši vien tādēļ diezgan daudz domāju par savstarpējām attiecībām, par to, ka mums nav laika un ka ikdienā paskrienam viens otram garām. Patīkama atkalredzēšanās bija ar cilvēkiem, kuri savulaik smagā brīdī man pasniedza roku. Tas man nozīmē ļoti daudz.
Jau noziedējuši augļukociņi, patlaban zied ceriņi, daba ir pamodusies un uzņem sevī zemes spēku. Dabā siltie lieti un vēji parasti nāk no rietumu puses, bet mūsu ekonomikas rietumvēji nes tikai aukstas šaltis un uzdzen drebuļus par ekonomisko un lauksaimniecības situāciju.
Sekojot līdzi mūsu “nevaldības” ziņojumiem, skaidrs, ka Latvija kā produktu vai PVN ražotājs Eiropai nav vajadzīga. Latvijas labāko zīmolu pārdošana, uzņēmumu bankroti, to pirkšanas un pārdošanas fikcijas skaidri pauž atsevišķu grupējumu netīros darījumus. Tā dēvētā ES Veselības pārbaudes programma ir vērsta uz ražošanas iznīcināšanu, jo atbalstu turpmāk lielākoties sniegs vides saglabāšanai, lauku ainavas veidošanai, tūrisma vietām, apkalpojošai sfērai un citām mikrostruktūrām. Atklāti to, protams, neviens nesaka, bet tas izriet no viņu teiktā — ko jūs te Latvijā cīnāties, jums ir dārgs darbaspēks, par daudz esat visu sacēluši. Mēs varam jums nepieciešamo saražot kaut kur Eiropā, bet jūsu uzdevums ir apkalpot mūsu tūristus.
Interesējos arī par notikumiem Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā. Man par to ir divas domas — tā ir vai nu provokācija, un kādam atkal traucē Aleksejs Loskutovs, vai arī tāda ir KNAB sistēma. Jo kā gan tā var būt, ka KNABā nav kārtīgas uzskaites par to, kur notiek kratīšanas un pārbaudes, kādus un cik līdzekļus izņem to laikā, ja tagad meklē kaut kādus dokumentus, kuru vispār nav? Uz burtnīcas lapām ir sarakstītas mistiskas naudassummas, un kantorī jebkurš pie tām var tik klāt un paņemt. KNAB būtu jābūt paraugam citām institūcijām, jo pretējā gadījumā, par kādu ticību valstij vairs varam runāt? Šobrīd nodalu valsti kā teritoriju un valsts aparātu. Tās ir divas dažādas vērtības. Valsti mēs nevaram cienīt, jo nav, par ko cienīt, raugoties uz šo neloģisko un cūcīgo situāciju. Paliek tikai kartē iezīmētā teritorija ar savu kultūrvēsturi un cilvēkiem, ko varam saukt par Latviju.
Situācija, kāda šobrīd izveidojusies piensaimniecībā, manuprāt, tā ir ārkārtīgi ačgārna politika, ka Latvijai nav saimnieciskas nostādnes ilgtermiņā. Viss ir atkarīgs tikai no tā, ko piedāvā ES. Otra lieta, ko vajadzēja savlaicīgi risināt, lai piena pārstrādes uzņēmumi būtu zemnieku rokās. Tas nozīmē, ka zemnieks pats ražotu pienu ar pievienoto vērtību — sviestu, krējumu, biezpienu, un šiem produktiem ir daudz lielāka cena nekā pienam. Šobrīd mazos zemniekus jau iznīcina — viņi ir izpildījuši savas standartprogrammas, bet nespēj likvidēties, jo saistības uzņēmušies uz pieciem gadiem. Nekur tāds jautājums, kas notiks ar šiem zemniekiem, netiek aplūkots, un atbilžu nav ne no valdības, ne Zemkopības ministrijas.
Diez vai šo situāciju lauksaimniecībā varētu mainīt Mārtiņa Rozes demisija, jo neredzu nevienu, kuru varētu iecelt viņa vietā. Viena lieta, kas mani kaitina, gan ir internetā atrodamās visas ministra runas, arī tās, ko viņš teicis Briselē. Savās runās Latvijas problēmas risināt viņš lūdz ar vārdiem — “varbūt jūs varat”, “mūs neapmierina”, “mēs gribētu” — tās visas ir tik maigā vēlējuma un lūguma formā. Lai kaut ko panāktu, ir jāiet un jāprasa, tāpēc kā prasītājs viņš neder. Lai Latvijai kaut ko izcīnītu, lauksaimniecība jāpārstāv cilvēkam, kurš spēj arī dūri sist galdā un pateikt savu vārdu, kurā citi ieklausās, nevis tikai uzklausa.
Vēl viena liela problēma, ar ko nesen saskāros — Latvijā ir daudz ļoti labu speciālistu, bet neviens ne par ko neatbild. Viens sūta pie otra, bet īsti nezina, kurš par ko ir atbildīgs. Noformējot lopu apdrošināšanas polises, radās daudz neskaidrību. Lauku konsultāciju dienestā atbildes nezināja, un, sūtot no viena speciālista pie otra, pat uz Zemkopības ministriju bija jāpārzvana četras reizes, līdz izdevās sazināties ar darbinieku, kurš man prata visu paskaidrot.
Esmu par to, ka ir jācīnās un jāmēģina noturēties. Piensaimniecība Latvijā ir vēsturiska un valstiska nozare, kas ir jāsaglabā, un es neticu, ka tik strauji un viegli izdosies to likvidēt. Pretējā gadījumā kaut līdz šaušanai jācīnās par nozares likvidēšanas kompensāciju, līdzīgi kā bija cukura nozarē. Zemkopības ministrija gan joprojām sola atbalstu, taču tas nesegs tos zaudējumus, ko rada piena cena. Tātad joprojām aktuāls ir jautājums, kur paliek starpība izejvielu cenu un produkcijas veikalos, un uz to vajadzētu atbildēt.
Domāju, ka ne tikai zemniekiem, bet visiem Latvijas iedzīvotājiem šobrīd nav drošas nākotnes izjūtas, līdz ar to zūd prieks par ceriņu ziediem un visu skaisto mums apkārt. Esmu pārliecināts, ka ikviens no mums ātrāk vai vēlāk saņem sodu par saviem ļaunajiem darbiem, bet labie darbi, mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem un spēja palīdzēt otram — vienmēr tiek novērtēta.
