Elīna jūtas kā luteklīte, bet ne izlutināta. “Galvenais — smaidīt!” bieži saka Elīna Eiduka. Viņa ir Marijas Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolas 12. klases skolniece, daudzsološa slēpotāja un biatloniste, Latvijas izlases dalībniece.
Elīna jūtas kā luteklīte, bet ne izlutināta
“Galvenais — smaidīt!” bieži saka Elīna Eiduka. Viņa ir Marijas Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolas 12. klases skolniece, daudzsološa slēpotāja un biatloniste, Latvijas izlases dalībniece. Šis ir viņas stāsts par cīņu ar sevi.
Ar Elīnu tikāmies divas reizes. Pirmā reize bija ziemā, otrā — pavasarī. Un nekas daudz nav mainījies, viņa gatavojas 12. klases eksāmeniem un laiku pa laikam atkārto: “Galvenais ir smaidīt, un tik uz priekšu!” vai arī “Ko tur daudz, galvenais “močīt”. ”
“Līdz ar galiem”
— Kā veicas skolā?
— Neiet tik gludi, viss “līdz ar galiem”. Esmu izvēlējusies kārtot eksāmenus daudzos priekšmetos, lai redzētu, kur esmu stiprākā. Vienā skriešanā — skola, mājas, treniņi. Skolā izteica brīdinājumu, jo stundās nebiju divarpus mēnešu un daudz nokavēju. Tagad jālabo atzīmes. Matemātikā un ķīmijā eju uz privātstundām. Sēžu pirmajos solos, jo citādi man ar visiem jāpļāpā. Ar visu tikšu galā, tā vienmēr ir bijis.
— Ko darīji divarpus mēnešus?
— Biju Vācijā pasaules čempionātā biatlonā. Ja saskaita, gandrīz pusgadu no vidusskolā paredzētā laika neesmu bijusi skolā. 10. klasē trīs mēnešus mācījos Somijā. 11. klasē divus mēnešus biju sacensībās. Bet vai tāpēc krītu panikā? Nē! Klasesbiedri par eksāmeniem vien runā, visi stresaini. Es tik saku: “Būs labi, būs labi!”. Viņi brīnās. Bet kāpēc uztraukties pirms laika? Kad tas brīdis pienāks, tad redzēs. Līdzīgi kā ar sacensībām — pienāk starts, tad tik uz priekšu. Ja uztraukšos, tad neizdosies. Bet jāmācās ir. Kad tad, ja ne tagad?
— Tu nekad neuztraucies?
— Biju reiz pamatīgi uztraukusies — vasaras čempionātā rolleros. Filmēja, tāpēc nevarēju atbrīvoties, braucu pilnīgi taisna kā stabs. Sejā bija “rakstīts”, ka esmu uztraukusies, tāpēc arī slikti nostartēju, mērķus nesašāvu.
Saglabājas intriga
— Kā vērtē pagājušo biatlona sezonu?
— Šīs sezonas lielākais gandarījums ir pasaules čempionāts Vācijā, izcīnīju 35. vietu. Piedalīties sacensībās vienmēr ir bijis stimuls, bet pasaules čempionātā… Tā jau ir cita klase, cita konkurence. Čempionātā piedzīvoju arī lielāko vilšanos. Pēdējā aplī nokritu un zaudēju 20 sekunžu iedzīšanā. Braucu sevi pierādīt, bet… Tāda ir dzīve. Paliku 35. vietā. “Garš ģīmis” pēc tam vēl ilgi bija.
— Kāpēc tieši biatlons?
— Brālēni Valts un Krists kādu laiku dzīvoja pie mums. Viņi bija apņēmības pilni, daudz trenējās un aizrāva arī mani. Vēlāk tētim uzdāvināja šautenes, un kāpēc nepamēģināt? Tētis un viņa brālis Ingus nav nekādi šāvēji. Viņi lasīja teoriju grāmatās un mācījās kopā ar mums. Pirmo reizi sašāvu četrus desmitniekus, un azarts bija rokā. Slēpošanā ir jābūt fiziski spēcīgam, bet biatlonā ir savādāk. Tas ir daudz interesantāk ne tikai man, bet arī skatītājam, jo saglabājas intriga — kas būs tālāk? Man ir jādomā, kā sadalīt spēkus, jo nevaru “ienesties” šautuvē ar tādu pašu pulsu kā trasē. Patīk arī basketbols, bet nevaru visu apvienot. Iestāšos augstskolā, varbūt trenēšos kādā citā sportaveidā.
Šļūc pa lapām
— Sniega ziemā tikpat kā nav. Kā trenējies?
— Ja nav sniega, šļūkt ar slēpēm var arī pa sasalušām lapām. Izmantojam katru sniega pleķīti. No malas ir smieklīgi skatīties, kā pavasaros pa ledu laižam no kalna šortos un T kreklos. Treniņa sastāvdaļa ir rolleri. Tā ir patīkama vizināšanās, jo tie paši slīd uz priekšu, nav jau slēpes. Ātrumu trenēju arī skrienot, uzlieku austiņās “hip hop” mūziku un skrienu. Ja tumšs, lukturītis uz galvas, jo bailīgāk, jo lielāks ātrums. Pavasaros un vasarās braucu ar velosipēdu. Regulāri eju uz trenažierzāli. Bet dažreiz ir tāds nogurums, ka gribu tikai sēdēt un “lūrēt” televizorā, dzert kolu un ēst čipsus. Sportisti gan tik neveselīgu pārtiku nelietojot, bet nestāstiet man! Visi sportisti ir cilvēki.
— Kā ir trenēties pie tēva?
— Viņš ir labs treneris. Tētis ir ļoti prasīgs kā pret sevi, tā arī pret citiem. Nav tā: “Rociņas salst? Nu ej, pasēdi mašīnā!”. Esi sportists, proti sasildīt savas rokas, cīnies ar sevi un laika apstākļiem! Tētis māk no manis “izspiest” maksimumu. Bieži saka: “Nu, Elīn, vēl vienu aplīti!”. Viņš to saka arī pēc nākamā apļa, un es izdaru. Tā tie kilometri “salasās”. Tētis ir braucis ar mašīnu aizmugurē, kad skrienu. Labam trenerim ir jābūt tādam, kas darbojas kopā ar mani.
Esmu atkarīga no “”ziepju operām”, bet tās nekad neredzu, jo tajā laikā ir treniņi. Tētis reiz atļāva noskatīties pēdējo “ziepenes” sēriju, pārcēla treniņu uz vēlāku laiku. Biju laimīga, zinu, ka “ziepenes” ir “sviests”, bet patīk.
Karo ar zēniem
— Cīnies ar laika apstākļiem un sevi?
— Nekas nenotiek bez cīņas. Somijā bija jāslēpo mīnus 20 grādos. Mainot patronas, cimdi kļūst slapji. Katru rītu 20 minūšu bija jābrauc kalnā un 15 minūšu lejā. Nobraucot lejā, raudāju, arī džeki raudāja, jo rokas bija piesalušas pie nūjām, nevarēja atraut. Sāpes ir jāizjūt, tas ir rūdījums. Dažkārt rokas ir tā nosalušas, ka nevaru atslēgt durvis. Treneris atnāk un atslēdz. Ieeju istabā, rokas deg tā, ka nevaru izturēt, skrienu ārā un bāžu sniegā, lamājos.
— Lamājies latviski, lai neviens nesaprot?
— Nē, vislabāk ir lamāties krieviski. Sports nav tā vieta, kur vari būt tāda meitenīte, kas tikai plikšķina acis. Sportā visi lamājas, mēs viens otru saprotam. Tās ir emocijas, kas nāk uz āru. Somijā divarpus mēnešu viena pati meitene dzīvoju ar puišiem. Vajadzēja karot. Ja nemāki lamāties un pateikt asāku vārdu, tad esi “nekāda”. Es neesmu “pareizā” meitene, varu pateikt visu, ko domāju. Ja zēni nenes ārā miskasti, nolamājos, un viņi uzreiz saprot. Iznes kaut pēc divām stundām, taču iznes. Bet vispār man ir labas attiecības ar visiem zēniem, arī skolā.
Bēg no policijas
— Vai tev ir vēl kāds vaļasprieks?
— Man patīk snovbords un vēja dēlis. Bet tas laikam ir sports, vai ne? Jau no 13 gadiem braucu ar mašīnu. Apliecību ieguvu pusotra mēneša laikā. Tas bija traks laiks — skola, treniņš, autoskola, mājasdarbi. Sešpadsmit gados bēgu no policijas. Nezinu, kas notika, ieraudzīju un nobijos. Šie brauca pakaļ, apstādināja, uzrakstīja protokolu, samaksāju naudassodu. Mājās nekādu rājienu nedabūju, visi smējās. Patīk ātri braukt, bet esmu prātīga. Mazo Sašku (Aleksandrs Patrijuks — aut.) un Mareku Zenfu vedu uz sacensībām, uz trenažierzāli. Abiem esmu kā Māte Terēze, pieskatu.
— Vecāki tev uzticas?
— Uzticas. Jūtos kā luteklīte, bet ne izlutināta. Nekad neesmu varējusi darīt visu, ko gribu. Jau maza mēģināju vispirms šo to “izspiest” no tēta. Viņš teica — nē, tad gāju pie mammas, arī viņa teica — nē. Plikšķināju acis, bet samierinājos.
Vecākus klausu. Mājās vienīgais vīrietis ir tētis. Vai tāpēc viņš visu darīs viens? Nē! Pļauju zāli, krauju malku. Viņš smejas par maniem garajiem pieaudzētajiem nagiem, tos noņemu tikai slēpošanas sezonā, jo traucē. Bet mums ar tēti jau ir populārs joks, ka gari nagi palīdz šaušanā — atsvaram.
Izeja ir vienmēr
— Ko domā par cilvēkiem un dzīvi?
— Tā ir īpaša tēma… Cilvēki Latvijā ir ļoti neapmierināti, drūmi. Ko lielākā daļa cilvēku dara? Uztraucas par sīkumiem! Jā, dzīves līmenis nav tas labākais, bet ir jāatrod, par ko priecāties. Kaut vai par bērniem, ģimeni, draugiem, par jebko. Jebkurā bezizejā ir izeja. Ar savām problēmām nevajag apgrūtināt citus, ja citādi nevar, tad jāiet skriet.
