‘‘Mēs esam mīloša ģimene’’. Mazzalviešu Jolantas un Vladimira Krilovu ģimenē aug seši bērni. Viena no piecpadsmitgadīgajām dvīnēm.
“”Mēs esam mīloša ģimene””
Mazzalviešu Jolantas un Vladimira Krilovu ģimenē aug seši bērni. Viena no piecpadsmitgadīgajām dvīnēm Alise, piesakot savus vecākus “Latvijas lepnuma” balvai, raksta: “Daudzās lielās ģimenēs vecāki nespēj nodrošināt bērnu nākotni, bet mūsu vecāki visu mūžu smagi strādā un dara visu iespējamo, lai mūs varētu apģērbt, paēdināt un nodrošināt ar visu vajadzīgo tāpat kā citus bērnus. Mūsu vecāki nekad nepadodas un nelūdz palīdzību citiem, paši spēj tikt ar visu galā. Mēs esam mīloša ģimene — dzīvojam saticīgi, atbalstām un mīlam viens otru.”
Neatšķiras no citiem
Mazzalvē ierodos darbdienā, tāpēc par ģimeni stāsta Jolanta, kuru sastopu darbavietā — Ērberģes pasta nodaļā. Tobrīd ģimenes galvenais apgādnieks Vladimirs arī ir darbā — SIA “Latsin” Jaunjelgavā. Vecākie bērni — meita Ramona (22) ir Policijas akadēmijas, bet dēls Ikars (21) augstskolas “Turība” students — vecāku mājās viesojas vien brīvdienās. Meita Madara (17) mācās Valles vidusskolas 11., dvīņumāsas Alise un Sabīne — Mazzalves pamatskolas 8. klasē, bet pastarītis Henrijs Edvards (5) izbauda bērnību.
Saku sešu bērnu māmiņai, ka vēlos rakstīt par viņu ģimeni, taču viņa kautrīgi teic: “Ne ar ko jau neatšķiramies no citām ģimenēm — tāpat strādājam un audzinām bērnus kā visi citi.” Pagastā Krilovu ģimeni uzskata par krietnu un saticīgu, jo kā gan citādi pirms pāris gadiem viņi varētu pārstāvēt Aizkraukles rajonu, Prezidenta pilī svinīgi iededzot Ziemassvētku egli.
Brīvbiļete ne tikai uz kino
Vedinu Jolantas kundzi atcerēties — vai viņa jau jaunībā vēlējās kļūt par daudzbērnu māmiņu? “Par to, ka man būs vairāk nekā divi bērni, biju pārliecināta. To, ka pieci vai seši — bērnībā es esot teikusi draudzenei, bet pati neatceros. Toties, zīlējot pēc kaut kādas dīvainas metodes, skaitot rievas pirkstu galiņos, man patiešām iznāca seši bērni!”
Krilovi apprecējās 1985. gadā, abiem jauniešiem bija tikko divdesmit gadu. Viņš bija kinomehāniķis, tuvējā Krūmiņu klubā demonstrēja filmas, tur arī noskatīja savu nākamo sievu. “Man bija gari tumši mati, un tieši tādēļ Vladimirs mani ievērojis daudzo meiteņu vidū. Tad kaut kā bija sameklējis manu tālruņa numuru, piezvanīja un aicināja uz kino. Protams, man vienīgajai bija brīvbiļete uz visiem nākamajiem kinoseansiem!” atceras Jolantas kundze.
Vārds kā grāmatas varonim
Mazzalviete pārliecināta, ka pirms divdesmit trīsdesmit gadiem jauniešiem bija citi ideāli, vērtības un dzīves uzskati: “Tolaik bija pieņemts agri precēties un dzemdēt bērnus. Par to esmu pārliecinājusies — mūsu gadagājuma cilvēku laulības ir stiprākas un ģimenes saticīgākas. Iespējams, tas ir tāpēc, ka tā dzīvoja gandrīz visi, arī mūsu vecāki — ideāli bija saistīti ar ģimenes dzīvi un bērniem. Žēl, ka mūsdienās redzam pilnīgi pretējo — cilvēki šķiras, irst ģimenes, un laulātie nemaz necenšas, lai tā nenotiktu.”
Gaidot pirmo bērniņu, jaunajai ģimenei bijis vienalga — zēns vai meitene, lai tikai mazulis piedzimtu vesels. Jolantas kundze atceras, ka ar bērna vārdu gājis pavisam grūti — kalendārs vairākkārt pāršķirstīts no viena gala līdz otram, bet neviens vārds tā īsti neiepaticies. “Mēnesi pirms bērniņa nākšanas pasaulē man kāds it kā iečukstēja ausī — Ramona. Tajā brīdī arī sapratu, ka tas ir īstais vārds! Dēlam vārdu izvēlējās vīramāte, tas ir tāds pats kā grāmatas varonim.”
“Bijām šokā!”
Pēc tam, kad ģimenē jau bija divas meitas un dēls, ceturto gribēja puiku. Bet zēna vietā dabūja divas meitenes! Jolantas kundze atceras, ka visu grūtniecības laiku nemaz nezināja, ka gaida dvīņus. To ārsts pateicis tikai dienu pirms dzemdībām, kad viņai veikta ultrasonogrāfija. “Bijām šokā. Atpakaļceļā no uztraukuma ar vīru nepārmijām ne vārda,” atceras sešu bērnu māmiņa.
Salīdzinot laiku, kad dzima pirmā meita un Henrijs Edvards, Jolantas kundze saskata milzīgu atšķirību: “Manuprāt, pēc dzemdībām bērniņš no mātes nav jāšķir, kā tas bija agrāk. Atceros, kā gaidīju īsos barošanas brīžus, bet tajos mazulīti tā pa īstam nemaz nevarēja paspēt samīļot! Kad piedzima jaunākais dēliņš, visu laiku pavadījām kopā.”
Darbs pilnai slodzei
Tikai trešo gadu Jolanta strādā algotu darbu — līdz šim viņa bija mājsaimniece, bet vīrs — naudas pelnītājs. “Negribu lielīties, tomēr varu teikt, ka bērnus esam izaudzinājuši paši, mūsu vecāki vai citi radinieki nevarēja daudz palīdzēt. Protams, savu reizi bija arī palīgi, bet ne ikdienā. Vīrs vienmēr bija darbā, bieži strādāja arī naktīs, bet es ar bērniem dzīvoju mājās. Ja kādam liekas, ka mājās saimniekot jau nav grūti, tad es teiktu — man tas visus gadus ir bijis pilnas slodzes darbs un vēl vairāk! Ēdiens jāgatavo, drēbes jāmazgā un jāgludina, māja jākārto, vēl arī darbi ārā un saimniecībā. Ir bijis tā, ka visu nepaspēju izdarīt, kad bērni jau nāk no skolas, un atkal sākas viss no gala,” atklāj mazzalviete.
Vairs nav vienīgā saimniece
Sagaidot 40. dzimšanas dienu, Jolantas kundze atskārta, ka dzīvē ir īstais laiks kaut ko mainīt. Tāds kā “atskaites” punkts padarītajam un tam, ko vēl gribētos paveikt: “Tobrīd sapratu, ka ļoti vēlos mainīt vidi un ikdienu. Gribu redzēt cilvēkus, iziet no mājas un vairs nebūt tikai māte saviem bērniem, lai gan Henrijam Edvardam bija tikai trīs gadiņi. Biju atnākusi uz pastu, un pasta priekšniece pastāstīja, ka vajadzīga darbiniece. Uzreiz iedomājos, vai varēšu apvienot mājas dzīvi ar algotu darbu? Bet viss izdevās! Mums saimniecībā ir tikai sīklopi — kazas, vistas, truši un zosis, viņus palīdz kopt bērni. Mājās vairs neesmu vienīgā saimniece — bērni apsēj dārzu, vasarā izravē, viņi mani ļoti lutina.”
Jāiztiek ar to, kas ir
Jautāju, kuram ģimenē ir pēdējais vārds? Mirkli padomājusi, Jolanta teic, ka visus lēmumus ģimenē parasti pieņem kopā ar vīru: “Piemēram, bērni izlemj kaut kur braukt — tad vispirms atļauju prasa vīram, savukārt viņš sūta pie manis. Bērni zina, ka man ir “mīkstāka” sirds, esmu vieglāk pierunājama. Tomēr, ja ir kaut kas patiešām svarīgs, tad lemjam visi kopā, arī bērni. Esam bērnus audzinājuši tā — jāiztiek ar to, kas mums ir, nevis jācer uz to, kas varētu būt. Dvīnēm šobrīd ir pusaudžu vecums, kad gribas visu un daudz. Mums nekad nav bijis tā, ka bērni pieprasītu — mamma, man vajag to un to! No bērniem esmu dzirdējusi tikai: “Mammu, varbūt tu varētu…”. Viņi zina, ko var atļauties un ko nevar, bet, galvenais, vai tas šajā brīdī ir vajadzīgs, vai bez tā nevar iztikt, paciesties? Vīrs ir naudas pelnītājs, bet es esmu tā, kura vienmēr domā, kā to lietderīgāk izlietot, lai pietiktu visam.”
Svarīgs vecāku paraugs
Jolantas kundze stāsta, ka vislielākais prieks ir par bērnu sasniegumiem skolā. Ģimenē pārrunā visas veiksmes un neveiksmes, kā nu kuram pa dienu gājis: “Bērni mājās pārrodas katrs ar savu stāstāmo, ar saviem pārdzīvojumiem. Mēs ar vīru bērniem esam labi draugi. Zinu, bērni vispirms nāks uz mājām, ja būs noticis kaut kas labs, un arī tad, ja būs bēdīgi. Bērniem ir ļoti svarīgi, ja vecāki interesējas par mūziku un notikumiem, kas bērniem ir svarīgi. Ar mazo dēlu joprojām ar mašīnām izrāpojos zem galda, pa grīdu.”
Svētku dienās Krilovu ģimene cenšas būt kopā savās lauku mājās zem vecās liepas, kur sarunas nesteidzina darbi. Tie ir mirkļi, kad visi var būt kopā un novērtēt, cik ļoti viens otram vajadzīgi un mīļi.
