Mūsu mājā atkal valda sportisks gars. Tas jau ir iepriekš paredzams — kā sākas pasaules čempionāts hokejā, tā ar Izabellu ir cauri.
Mūsu mājā atkal valda sportisks gars. Tas jau ir iepriekš paredzams — kā sākas pasaules čempionāts hokejā, tā ar Izabellu ir cauri. Arī man interesē hokejs, bet ne jau tik vājprātīgā formā. Es, piemēram, jau iepriekš prognozēju, ka amerikāņiem un kanādiešiem mūsējie zaudēs, bet slovēņus uzvarēs. Un nemaz nekļūdījos. Kad spēles televīzijā rāda normālā laikā, es, protams, tās skatos. Ja pusnaktī — sevi nemoku, jo rezultātu taču var uzzināt no rīta.
Taču vienalga man kārtīgi izgulēties pēdējā laikā neiznāk. Un tas tikai Izabellas dēļ. Viņa taču tagad iet gulēt reizē ar vistām un divos naktī ceļas skatīties hokeju. Ja viņa to darītu mierīgi, es neko neteiktu, bet viņa taču bļauj: “Sarauj! Sarauj!”. Un tā vēl ir tikai pusbēda. Viņa arī visu nakti ēd. Es pat vienu rītu paliku bez brokastīm — viss bija apēsts. Vistrakākā nakts bija, kad mūsējie spēlēja ar slovēņiem. Puspiecos no rīta istabā ieskrien Izabella, krata mani un kliedz: “Trīs — nulle, trīs — nulle!”. Es samiegojies neko nesaprotu, domāju, ka viņa sajukusi prātā. Bet laikam jau viņa drīzāk mani novedīs līdz neprātam. Nākamā spēle ar vāciešiem ir pirmdienas naktī. Jāiztur!
Indriķis
