Virsaitis dzīvo, kā grib. Virsaiti (īstajā vārdā — Uģis Dravnieks) satieku muzejā “Kalna Ziedos”. Viņš ir atbraucis, lai ierādītu, kā no niedrēm gatavot stabules, un uzspēlētu.
Virsaitis dzīvo, kā grib
Virsaiti (īstajā vārdā — Uģis Dravnieks) satieku muzejā “Kalna Ziedos”. Viņš ir atbraucis, lai ierādītu, kā no niedrēm gatavot stabules, un uzspēlētu. Uģis spēlē sešus mūzikas instrumentus vienlaikus. Virsaiti nevar nepamanīt. Gara auguma, saulē iededzis, galvā kovboja cepure, mugurā linu krekls, skatienā — pārgalvība, pie rokas — nobružāta ceļasoma.
Virsaitis uzreiz piedāvā no oficiālā “jūs” pāriet uz “tu”. Kad jautāju par izglītību, vecumu, nodarbošanos, Uģis nosaka, ka tie ir standarta jautājumi un uz tādiem atbildēt viņam nepatīk. Sarunas laikā viņš mani vēl vairākkārt pārtrauks ar šo aizrādījumu.
Zemgaļu virsaitis no Tērvetes
— No kurienes nāk Virsaitis?
— Esmu no Tērvetes, tur dzimis, audzis, pavadījis bērnību. Mums, puikām, tur bija sava cilts, un es biju tās virsaitis — loki, bultas, šķēpi bija mūsu ikdiena. Gāja laiks, augām lielāki, un draugi turpināja mani tā saukt, arī vidusskolā šī iesauka nepazuda. Tā esmu kļuvis par Virsaiti. Pēc vidusskolas devos uz Rīgu studēt zīmēšanas, rasēšanas un darbmācības skolotāja specialitātē. Pēc diviem gadiem sapratu, ka man ejams cits ceļš. Labāk nemelot sev, necensties iegūt diplomu, bet atzīt, ka man tas nav vajadzīgs. Man tas nav svarīgi. Pedagoģijas fakultātē puisim ir pagrūti mācīties, jo tur 90 procentu ir meiteņu. Turklāt ļoti izskatīgas, mākslinieciskas, bohēmiskas un arī saimnieciskas meitenes. Saproti pati, kā lai mācās? Vārdu sakot, apjautu, ka man vairāk interesē piedzīvojumi, meitenes, un augstskolu pametu.
Ducis smadzeņu satricinājumu
— Tevi dēvē par cilvēku—orķestri. Kur mācījies spēlēt?
— Vēl 18 gadu vecumā es nemācēju ne spēlēt, ne dziedāt. Neesmu mācījies mūzikas skolā, ne arī privāti apguvis spēlētprasmi. Visu esmu panācis pašmācības ceļā. Iestājoties universitātē un ieraugot tik daudz skaistu meiteņu, sapratu, ka obligāti jāiemācās spēlēt, lai var zem logiem dziedāt serenādes. Viss ir tikai meiteņu dēļ. Dziedāt, dejot un spēlēt sāku folkloras ansamblī “Dandari”.
— Kad sākās tavas ielu muzikanta gaitas?
— Bija astoņdesmito gadu vidus, un es Rīgā biju pirmais ielu muzikants. Astoņdesmitajos gados pie cepures piespraudu Latvijas karoga nozīmīti un dziedāju politiskās dziesmas, kas bija pretrunā ar tā laika varu. Sākumā, ielās spēlējot, ne jau naudu gribēju nopelnīt, bet paust savu attieksmi pret toreizējo iekārtu. Man bija lielas problēmas ar “čeku”, tiku uzskatīts par disidentu. Man ir bijis 13 smadzeņu satricinājumu, četrreiz lauzts deguns un piedzīvots arī galvaskausa pamatnes lūzums. Miliči spārdīja kājām un dauzīja ar stekiem.
— Vai laika gaitā ielu muzikanta ikdiena ir mainījusies?
— Lai arī tagad drīkst spēlēt gandrīz jebko, kas ienāk prātā, “pa galvu” bieži dabūju tik un tā. Vienam nepatīk teksts, otram atkal nepatīk kas cits. Krievu laikos latvieši dāvināja daudz puķu. Arī tagad uzdāvina, bet mazāk. Gadījās, ka beidzu spēlēt, un man ir ziedu klēpis! Ej pa ielu un dāvini ziedus mazām meitenītēm, vecmāmiņām, tāds gandarījums, ka esi savā vietā!
Baltais zvirbulis vai melnā avs?
— Kāda ir tavu vecāku attieksme pret izvēlēto dzīvesveidu?
— Pozitīva. Mani vecāki ir ārsti, arī māsas izvēlējušās ārsta arodu. Ģimenē nesmēķē un nelieto alkoholu, mūsu dzimtā esmu pirmais, kurš lieto “ugunsūdeni” un smēķē. Māmiņa mani saprot, sieviete, ja mīlēs, arī sapratīs. Tēvs par mani sākumā bija norūpējies. Viņš gribēja, lai iegūstu izglītību, bija pārliecināts: ja man nebūs diploma — nebūšu normāls cilvēks, rakšu grāvjus utt. Kad sākās publikācijas un bildes presē, intervēja televīzijā, attieksme bija savādāka.
Astoņdesmitajos gados biju pilnīgs nesmēķētājs un nedzērājs. Braukāju pa skolām, tāpat kā mans tēvs, un lasīju lekcijas par alkohola un cigarešu kaitīgumu. Vēl 22 gadu vecumā alkoholu nebiju pat pagaršojis. Esmu bijis abās “ierakumu” pusēs. Tagad labāk saprotu abas. Spēlējot bāros, sāku dzert un pīpēt. Nekas labāks par viskiju nav izdomāts, ja balss ātri jāsakārto. Ar viskiju izskalo kaklu, un balss atkal vietā.
Nostopē lokomotīvi
— Tavs vaļasprieks esot stopošana. Vai sen ar to nodarbojies?
— Tēvs ir aizrautīgs autostopotājs. Kad kopā ar tēvu pirmo reizi braucu ar “stopiem”, man bija trīsarpus gadi. Tā es ar to “saslimu”. Piecu gadu vecumā sāku stopot patstāvīgi. Kravāju savu mazo mugursomiņu un prom uz ceļa. Tā ir uzdrīkstēšanās, gan autovadītāja, gan stopotāja risks. Tāda izskata tipu kā es — bandžo, koferis, kovboja cepure, stopojamais plakāts — savā mašīnā es laikam neņemtu. Vienreiz esmu nostopojis arī lokomotīvi. Klīdām ar draugu pa Taurupes mežu, uzgājām uz dzelzceļa sliedēm. Brauca lokomotīve, bet es ar ierastu kustību stopoju. Lokomotīve apstājās, vadītājs jautāja: “Veči, uz kurieni jums?”. It kā viņš varētu nogriezties!
— Ceļojot, īpaši ar autostopiem, nepieciešamas arī valodu zināšanas. Kādas valodas zini?
— Saprasties varu somu, krievu, lietuviešu un igauņu valodā. Ja esmu iedzēris tā pavairāk viskija, varu sarunāties arī angliski, bet starptautiskā alus valoda ir universāla. Starp citu, valodu vislabāk iemācīties krogos, jo tur runā trīsreiz lēnāk, tekstu septiņreiz atkārto un vēl žestikulē!
Ģeniālais plāns — neko neplānot
— Kāda ir dzīve ielās?
— Esot ielās, gribot negribot kļūsti par “savvaļas psihologu”. Jāprot novērtēt situācijas. Ielās ar uzviju saņemu gan labo, gan ļauno. Viena gada laikā var izdzīvot sešas dzīves. Te dzīve ir intensīvāka. Dzīvojot daudzstāvu “kastītēs” un vakaros sēžot pie televizora, dzīves garšu izjust nevar. Esmu arī nakšņojis ielās.
— Vai, spēlējot ielās, var arī nopelnīt?
— Jā. Spēlēt ielās — tā ir vislētākā reklāma. Mārketings. Parasti piepelnos, spēlējot pirtīs, kāzās, jubilejās.
— Vai neesi vēlējies mazliet mierīgāku dzīves ritmu? Stabilitāti?
— Stabilitāti nekad neesmu gribējis, man ir atšķirīga vērtību skala. Materiālais man nav būtisks. Man ir viss, kas vajadzīgs. Brīnišķīgs dzīvoklis Rīgā, virs vārtrūmes. Dzīvoklī var gleznot uz griestiem. Jau 24 gadus ir zīmēts, paņemu lāpstiņu, nolobu nost un gleznoju atkal… Zini, man ir apnicis atbildēt uz šiem anketu jautājumiem! Aizbrauc uz jebkuru vietu, un atkal tas pats — kad dzimis, kāda izglītība, kur dzīvo… Man nav interesanti!
— Ir tādas dienas, kad nekas nenotiek?
— Tad ir iespēja izaugsmei. No rīta pamostos un nezinu, kā man paies šī diena. Ģeniālais plāns ir neko neplānot. Ja saplāno un nekas neizdodas, tas sabojā garastāvokli. Viss notiek neplānoti. Pēkšņi, kaut naktī, ir klikšķis, kad jūti — jādodas prom. Pirms tam pārdomāju, kurp doties, bet viss var mainīties vienā mirklī. Iekāpju “autiņā”, un, ja kāds paprasa, piemēram, uzspēlēt sievasmātes jubilejā vai brāļa kāzās, kaut vai aicina doties elles ratā uz Holandi, nav problēmu! Man nav priekšniecības, man nav “apakšniecības”, varu darīt, ko vēlos!
Labākais draugs
— Tev ir ļoti aktīvs dzīvesveids, daudz ceļo. Vai tev ir daudz draugu?
— Nē. Man ir daudz paziņu. Draugu nevar būt daudz. (Virsaitim ir liels brūns koferis. Nobružāts un aplīmēts krāsainām un tikpat nobružātām uzlīmēm — aut.) Tas man ir mantojumā no vectēva. Viņš bija podniekmeistars. Latvijas laikā būvēja krāsni pašam Ulmanim, kā arī vairākiem ministriem. Tas bija viņa koferis, kurā viņš pārvadāja savus instrumentus. Vari pamēģināt pacelt, tas ir ļoti smags. Tā kā man tas ikdienā jānes, būt labā fiziskā formā man nav problēmu. Koferi sauc “Rolands”, un tas ir mans labākais draugs.
Zirgi patīk labāk kā cilvēki
— Vai kaklarotai ir simboliska nozīme? (Virsaitim kaklā ir savdabīga rota — pakavs, lāča nagi, svilpīte — aut.)
— Pakavs man krusta vietā, pakavs pie cepures, pakavs pie bandžo. Kāds draugs no Somijas man izkala šo pakavu, cits draugs atveda Sibīrijā nomedīta lāča nagus.
— Kā tu raksturotu sevi?
— Esmu pagāns. Es atšķiros no pūļa, man ir savi uzskati. Ja man gribas viskiju, braucu uz Skotiju, ja sakāroju vīnu, dodos uz Bulgāriju. Dzeru Tērvetes alu, jo esmu lokālpatriots, un zirgi man patīk labāk par cilvēkiem. Ja izkrīti no segliem vai zirgs tevi nejauši izmet, tad viņš tāpat piebakstīs ar purnu un “pajautās” — vai ar tevi, vecais, viss kārtībā? Esmu ļoti atraisīts un pozitīvs, uzticos cilvēkiem. Dzīvot es neesmu iemācījies, tikai uzdzīvot. Esmu ļoti bezatbildīgs cilvēks, instinktīvi cenšos izvairīties no visām lietām, kas liek būt atbildīgam. Kaut arī būt bezatbildīgam — tā ir sava veida atbildība.
— Vai nekad neesi vēlējies ģimeni, bērnus?
— Sāpīgs jautājums, esmu divreiz šķīries, par privāto dzīvi nevēlos runāt. Neesmu eņģelis, esmu daudz grēkojis.
— Ko tu domā par uzticību?
— Šajā lietā es esmu egoists. Pats drīkstu darīt jebko un ar ko vien vēlos, bet no mīļotā cilvēka gaidu pilnīgu uzticību. Manuprāt, attiecībās pats svarīgākais ir godīgums, melot otram cilvēkam ir zemiski. Esmu daudz pieredzējis. Pirms došanās uz ballīti vīrs sieviņai sola mūžīgu mīlestību un uzticību, bet nākamajā mirklī, kad sieva prom, par uzticību ir aizmirsis. Riebjas liekulība. Tomēr ticu, ka ir pāri, kuri viens otram ir uzticīgi visu mūžu.
— Kas dzīvē ir svarīgākais?
— Brīvība. Brīvība jebkurā tās izpausmē. Un saprast to, ka būt normālam ir pilnīga nenormālība.
— Ko tu vēlies pateikt cilvēkiem ar savu mākslu?
— Man, muzikantam, ir vēlme izraisīt cilvēkos emocijas. Vai lai aiz prieka …. biksēs vai vemj aiz stūra, tikai lai neatstāj pēc sevis vienaldzību. Man nekas nav pret to, ka nepatīk, bet lai ir emocijas! Ielās ir vislabāk — nav tā kā koncertā, cilvēks noklausās līdz galam, kaut tikai tādēļ, ka ieguldījis naudu. Brīdī, kad spēlēju un dziedu, visu savu enerģiju atdodu cilvēkiem.
— Ko iesāktu, ja tev “pazustu” balss, ielu muzikanta lielākais trumpis?
— Ceļu, kā izpausties, atradīšu. Ja nevarēšu padziedāt, mani instrumenti dziedās manā vietā.
***
vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Virsaitis (Uģis Dravnieks).
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1966. gada 10. augusts, Tērvete.
vecums: 27 gadi
(pēc pases datiem — 41).
IZGLĪTĪBA: vidējā.
nodarbošanās:
muzikants — klaidonis.
ĢIMENE: juridiski brīvs.
VAĻASPRIEKS: stopošana.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
par sevi saka: gadījuma transports — gadījuma sakari.
