Aija, Inga un Elīna skolas laikā bija nešķiramas draudzenes. Pēc skolas dzīves ceļš katru aizveda uz citu pusi, bet reizi gadā viņas tikās regulāri.
Aija, Inga un Elīna skolas laikā bija nešķiramas draudzenes. Pēc skolas dzīves ceļš katru aizveda uz citu pusi, bet reizi gadā viņas tikās regulāri.
Gadiem skrejot, Aija un Inga, šķiet, nemaz nebija mainījušās — tādas pašas lielas dziedātājas un smējējas kā skolas laikā. Taču Elīna bija nokļuvusi smalkajās aprindās, un tas bija manāms ik uz soļa.
Aijai un Ingai, piemēram, šķita dīvaini, ka Elīna uztraucas par krunciņām uz kakla. — Nu un! Vai tad tā ir mirstamā vaina? — smēja draudzenes un, Elīnasprāt, ģērba absolūti nepiedienīgus džemperīšus ar dziļu dekoltē. Elīna gan tos izvēlējās tikai ar stāvapkaklīti. Viņa lietoja visdārgākos krēmus un nevarēja saprast, kā Aijai izdodas saglabāt tik svaigu sejas krāsu. Viņa tincināja draudzeni, lai atklāj noslēpumu, bet tāda jau nemaz nebija. Aija daudz laika pavadīja svaigā gaisā un no krēmiem neko daudz nesaprata.
Kad Inga savā 50 gadu jubilejā ielūdza Elīnu, viņa lepni teica, ka ieradīsies ar savu jauno draugu. Esot ļoti turīgs — vēl piemetināja. — Lai tik brauc! Būs jautrāk, — draudzene noteica.
Dzimšanas dienas svinībās bija ap 20 viesu. Visi jautri, atvērti, vienīgi Elīna no visiem stāvēja atstatu, it kā uzsverot, ka viņa ir no “augstākiem plauktiem”. Taču Jānim, viņas pavadonim, acis tā vien šaudījās riņķī. Viņam viesu omulība patika.
Kad Aija un Inga bija izdziedājušas vai visas dziesmas no 80. gadu repertuāra, sākās dejas. Elīnas pielūdzējs kā apmāts devās pie Aijas un aicināja viņu dejot. Acīmredzot viņu bija savaldzinājusi Aijas omulība un izjustā dziedāšana. Aija ievēroja, ka Elīnas lūpas savilkās dusmu grimasē. Savukārt Aijas vīrs to pat nemanīja, jo ar jauniegūtajiem draugiem malkoja aliņu.
Aija ļāvās dejas priekam, bet Jānis bija kā prātu zaudējis. Viņš piespieda Aiju cieši klāt un čukstēja: “Iedod man savu telefona numuriņu. Aizej uz virtuvi, uzraksti kaut uz salvetes!”. Te pēkšņi, kā no zemes izlīdusi, blakus pārim nostājās Elīna. “Kādu vēl numuriņu!” viņa nošņāca un uzmeta Aijai naidīgu skatienu. Viņa par to tikai smēja, jo Jānis absolūti nebija viņas vīrieša ideāls un nekādu numuriņu viņa negrasījās vīrietim dot. Neko labāku par savu vīru Aija nevarēja iedomāties. Elīna ar Jāni aizgāja izskaidroties virtuvē, pēc tam neatvadījušies aizbrauca mājās. Bet Aija, runājot par viesībām, saka: “Bija gandrīz kā dziesmā: “Es saviļņoju viņu, neko pat nedarot!””
