Marutai ir divdesmit divi gadi, pamatskolas izglītība. Viņa strādā veikalā par kasieri un viena audzina sešgadīgo dēliņu Māri.
Marutai ir divdesmit divi gadi, pamatskolas izglītība. Viņa strādā veikalā par kasieri un viena audzina sešgadīgo dēliņu Māri.
Latvijas laukos daudziem jauniešiem nākotne nerādās rožainās krāsās. Īpaši tad, ja mācoties ir mazliet paslinkots un iegūta tikai pamatizglītība, vecāki labos draugos ar “zaļo pūķi” un piedevām vēl bērns pūrā, kā tas ir Marutai. Viņa dzīvo kopā ar vecākiem, istabu dala ar vēl divām jaunākajām māsām. Tagad Maruta strādā tuvējās pilsētas lielveikalā par kasieri.
Bērnam bērns
“Dēls Māris man “pieteicās” pavisam negaidīti, man bija sešpadsmit. Kad sapratu, ka esmu stāvoklī, biju jau sestajā grūtniecības mēnesī un jau par vēlu izdarīt abortu. Māra tētis bija gadu jaunāks par mani, un patiesībā nekādu īsto attiecību mums nebija, mazliet “patusējām” diskotēkās, tas arī viss,” atceras Maruta. Vecākiem bija vienalga, tikai māte pārmeta, ka viena lieka mute būs jābaro. “Bērns — tas ir brīnums. Būt mātei, manuprāt, ir katras sievietes misija, taču būt mātei 16 gadu vecumā ir grūti. Māris man atņēma visu — draugus, “tusiņus”, manu ierasto tīnes dzīvesveidu, vienā mirklī man bija jākļūst pieaugušai,” atzīst jaunā sieviete. “Neesmu bijusi paraugmāte, bieži atstāju dēliņu savu jaunāko māsu uzraudzībā un gāju “tusēt” ar draugiem, tagad saprotu, ka tā nedrīkstēja. Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, tad daudz ko darītu savādāk.”
Purva bridēja
Kad Māris sasniedza pusotra gada vecumu un pabalsta apjoms ievērojami saruka, Maruta sāka meklēt darbu, taču viņai neveicās. Nepietiekamā izglītība, pieredzes trūkums un bērns — ar tādu CV darbu patiešām atrast nav viegli. “Pusgadu pastrādāju vietējā kokzāģētavā, krāvu dēlīšus. Tur strādāja arī mana bijusī skolasbiedrene un kaimiņiene. Manu pirmo algas dienu nosvinējām pamatīgi — otrā dienā galva plīsa pušu. Arī pirms tam nebiju nekāda svētā, taču, strādājot kokzāģētavā, alkoholu sāku lietot katrā nedēļas nogalē. Attapos tikai tad, kad vienā svētdienas rītā izmisīgi centos atrast tēva “krutkas” krājumus, jo nebija nekā cita, ar ko “salāpīties.” Tas arī bija iemesls, kāpēc aizgāju no darba gaterī, sapratu, ka, tur strādājot, vienkārši nodzeršos. Man nav tik liels gribasspēks, lai atteiktos no piedāvātās glāzītes, turklāt, ja piedāvā nepārtraukti. Arī tagad mēdzu iedzert, taču tas ir savādāk — pasēžam ar kolēģēm kādā kafejnīcā un iemalkojam kokteili.
Jāizvēlas viens
Pēc tam ilgi nevarēju atrast darbu, kādu gadu dzīvoju mājās. Kaut kas pozitīvs bija arī tajā laikā — satuvinājos ar Māri, sāku izjust to, ka viņš patiešām ir mans dēls, mana miesa un asinis,” jaunā sieviete pasmaida. “Tajā laikā es arī sāku apjaust, ko īsti nozīmē būt mātei.”
Šajā gadā Maruta sāka dzīvot kopā ar Ivaru. “Viņš bija divreiz vecāks par mani un saņēma diezgan labu algu. Man nebija slikti — varēju visu laiku veltīt dēlam, nebija jāuztraucas par to, kur ņemt naudu maizei. Ivars pret mani izturējās labi, arī Māris ar viņu lieliski sapratās, šāda dzīve varēja turpināties ilgi, ja vien es nebūtu satikusi Gati un iemīlējusies. Viņš bija no pilsētas, šad tad atbrauca ciemos pie savas vecāsmātes, kura dzīvoja kaimiņos. Zināju, ka esmu viņam vienaldzīga, taču retajās tikšanās reizēs jutos kā septītajās debesīs. Protams, gadījās reize, kad agrāk, nekā ierasts, negaidīti no darba pārradās Ivars un pieķēra Marutu un Gati nepārprotamā situācijā. Tajā pašā vakarā Ivars Marutu izlika aiz durvīm, bet Gatis skaidri lika saprast, ka Maruta viņam nav vajadzīga.
Vilinošs piedāvājums
Maruta atkal bija nokļuvusi neapskaužamā situācijā. Viņa atgriezās pie vecākiem, atkal dzīvoja vienā istabā kopā ar māsām. Darba un naudas Marutai nebija, māte katru dienu draudēja izmest uz ielas. Šajā bezizejas situācijā Marutai piezvanīja draudzene un piedāvāja darījumu. Ja Maruta piekristu, tad par “darbu” saņemtu apaļu summiņu — 1000 latu. Pakalpojums — tāds sīkums kā precības. Kāds vīrietis bija gatavs samaksāt, lai šādā veidā iegūtu iespēju strādāt Eiropas Savienības valstīs. “Draudzene teica, ka tas ir droši, viss notiktu tepat Latvijā. Aizietu, sareģistrētos, savāktu naudu un — “arrivederči”! Viņa zināja, ko runā, jo pati šādi bija nopelnījusi divreiz vairāk,” stāsta Maruta. Daudz nedomājot, viņa piekrita, jo kas gan ir laulības? Cilvēku izdomāta formalitāte, kas patiesībā neko nenozīmē.
Patiešām bija vai tikai ilūzija?
Ar savu nākamo vīru sieviete iepazinās mēnesi pirms “kāzām”. Lamīns bija melnīgsnējs, pievilcīgs vīrietis ap 35 gadiem. Viņš izrādījās tik patīkams, ka “jaunlaulātie” drīz pēc iepazīšanās sāka kopīgu dzīvi. Lamīns noīrēja dzīvoklīti pilsētā, Maruta salika somā mantas, aizbrauca pie viņa un mēnesi nodzīvoja pilnīgā saskaņā. Šajā laikā Maruta dabūja darbu veikalā, un nu likās, ka beidzot ir uzsmaidījusi laime. Pēc “kāzām” Lamīns devās, kā pats teica, “uz savu valsti nokārtot pasi, kurai drīz beigsies derīguma termiņš”. Kopš tā laika Maruta savu “vīru” tā arī nav redzējusi. Četrsimt latu, ko Lamīns bija iedevis, “izkusa” tik ātri kā pērnais sniegs aprīļa saulē. Vienīgais, kas atgādina par notikušo, ir gredzens, kas Marutas pirkstā bija tik ilgi, kamēr pirkstu iekrāsoja zaļganā krāsā un viņa saprata, ka tas noteikti nav īsta zelta.
Grib vīrieti ar dzīvokli
Patlaban Maruta intensīvi mēģina ar kādu iepazīties portālā “draugiem.lv”, kā arī dažos citos iepazīšanās portālos. “Vispirms sarakstāmies, noskaidroju, vai ir dzīvoklis, cik pelna. Protams, arī ārējais izskats ir svarīgs,” saka Maruta. “Pagaidām man nav veicies. Nesen iepazinos ar puisi vārdā Eduards. Izskatīgs, pietiekami labi nodrošināts, un, galvenais, viņam pieder dzīvoklis. Pāris reižu satikāmies, tas arī viss. Viņam nebija intereses.” Maruta atzīst, ka būtu gatava dzīvot kopā tikai dzīvojamās platības dēļ. “Tagad nožēloju, ka izjuka attiecības ar Ivaru. Lai gan strādāju katru dienu no septiņiem līdz deviņiem, nomaksāju dzīvokļa rēķinu, samaksāju par patērēto elektrību, gāzi, par “dārziņu” Mārim — pāri nepaliek nekas. Tik vien iznāk kā pārtikai. Apnicis skaitīt santīmus, gribu normāli dzīvot.”
***
Dzīve ir raiba kā puķuzirnīšu ziedi. Te iemet dziļākajās aizās, te paceļ viļņa putainajā galotnē. Domāju, ka neviens cilvēks negribētu neveiksmju un kļūmju pilnu dzīvi, ja varētu to izvēlēties. Mēs visi bērnībā sapņojam, ka izaugsim lieli, gudri, skaisti un ļoti labi cilvēki. Kļūsim par aktieriem, dziedātājiem, rakstniekiem, zinātniekiem, bet sapņi ne vienmēr piepildās. Mūsu pašu vainas, apstākļu sakritības dēļ, bet varbūt tāds ir liktenis.
