Koknese ar savu skaistumu valdzina arī šodien, taču, spriežot pēc aprakstiem un fotogrāfijām, sirmā senatnē tā bijusi viena no romantiskākajām vietām Latvijā.
Koknese ar savu skaistumu valdzina arī šodien, taču, spriežot pēc aprakstiem un fotogrāfijām, sirmā senatnē tā bijusi viena no romantiskākajām vietām Latvijā. To apliecina arī brošūras un atklātnes no Māra Loca kolekcijas.
Pirms 50 gadiem izdotajā Kārļa Vanaga brošūrā “Koknese — Pļaviņas” rakstīts: “Ja Kokneses ciemu visā Latvijā vismaz vārda pēc pazīst gandrīz ikviens pirmās ziemas ābečnieks, tad atzinība nākas sirmajām Kokneses pilsdrupām galvu reibinošā Daugavas stāvkrastā un romantiskajai Pērses gravai ar gleznaino ūdenskritumu, kas pauž Kokneses vārdu arī tālu ārpus mūsu dižās zemes robežām” (rakstības stils nelabots — I. S.). Savulaik Jānis Jaunsudrabiņš ceļojumu gar Daugavas krastiem posmā Pļaviņas — Koknese nosaucis par visskaistāko ceļojumu visā Latvijā, kuru pieredzēt nozīmējot izšūpoties cauri skaistai pasakai.
Iespējams, kāds Ervīns ap 1930. gadu, skaistā Kokneses skata uz atklātnes ietekmēts, gribēja mīkstināt savus “grēkus” pret kādu Zalcmaņu ģimeni, kura dzīvoja Rīgā, Bajāru ielā 2. Atklātnes otrajā pusē rakstīts: “God. Zalcmaņu ģimenei! Tagad, rakstot šīs rindiņas, nezinu, ko jūs par mani gan domājat? Esmu lauzis visus solījumus, esmu bijis nolaidīgs, bet tomēr gribu jums vēl tagad rakstīt un varbūt vēl visu labot. Neesmu vairs Koknesē, bet šis uzņēmums tik labi raksturīgs Koknesei, ka gribu arī Jums rādīt kaut mazu daļu no visa dabas skaistuma, kas tur bagātīgi sastopams ik uz soļa. Koknesē nodzīvoju sešas nedēļas un pēc nedēļas vairs nebūšu arī še, bet laikam Pļaviņās. Jums visiem visu labāko vēlēdams — Ervīns Aizkrauklē, “Kalna Ziedos”, 13. septembrī.””
