Pasākums vieno dažādu konfesiju kristiešus. Lielajā piektdienā pēc dievkalpojumiem baznīcās Pļaviņu kristieši pulcējās stacijas laukumā, lai dotos Krusta ceļā.
Pasākums vieno dažādu konfesiju kristiešus
Lielajā piektdienā pēc dievkalpojumiem baznīcās Pļaviņu kristieši pulcējās stacijas laukumā, lai dotos Krusta ceļā. Šāds gājiens Pļaviņās notika pirmo reizi. Bija sapulcējušies ticīgie no dažādām konfesijām — luterāņi, katoļi, baptisti.
Visi kopīgi izstaigāja ciešanu ceļu, vienojoties zem Kristus krusta. Katrā no 14 pieturām bija lūgšanas, skanēja svētīšanas vārdi. Starp pieturām gājēji vienojās kopīgās dziesmās. Vai šo gājienu Pļaviņās var uzskatīt par jaunas tradīcijas sākumu? Kādas pārdomas tas izraisīja? Iespaidos par to lūdzu dalīties triju konfesiju mācītājus: Pļaviņu Romas katoļu draudzes prāvestu Ingaru Stepkānu, luterāņu draudzes mācītāju Ēvaldu Bērziņu un baptistu draudzes mācītāju Linardu Kaptānu.
Visi atbalsta
— Kā radās ideja iet Krusta ceļu?
Ingars Stepkāns: — Ideja aizgūta no Vecrīgas, kur bīskapi Lieldienās piedalās ekumēniskajā Krusta ceļā. Sākumā uz to raudzījos skeptiski — vai paspēšu noorganizēt, bet, redzot cilvēku atsaucību, sapratu, ka to varēs. Mācītājs Ēvalds Bērziņš mani atbalstīja. Tas saistījās ar manu jauno kalpošanu. Arī dome atbalstīja šo ieceri.
Ēvalds Bērziņš: — Ideja radās, kad 2007. gada 16. decembrī iesvētīja jauno Pļaviņu Romas katoļu baznīcu. Prāvests Ingars Stepkāns sāka savu kalpošanu jaunuzceltajā baznīcā. Tad arī pārrunājām maršrutu. Pirmo pieturu iecerējām stacijas laukumā, no kurienes sākās arī mūsu tautas Krusta ceļš.
Tas nav šovs
— Vai Krusta ceļš domāts tikai mums, kristiešiem? Vai tā tomēr ir arī misija — iziet ārpus baznīcas sienām? Varbūt mēs kaunamies no savas ticības, no Kristus?
Ingars Stepkāns: — Krusta ceļš nebija reklamēts, jo negribēju to pārvērst par šovu, lai piesaistītu sabiedrības uzmanību. Vēlējos organizēt lūgšanu ceļu, nevis masveida gājienu. Apzinājos, ka tas nebūs viegli, taču iedrošināja viedoklis, ko es dzirdēju no kāda ticīgā: “”Ko mēs gribam — Krusta ceļu vai skaistu gājienu bez grūtībām?”
Jā, mēs ticam, bet neliecinām. Pasaule bieži reklamē nevajadzīgas lietas. Mēs to darām, atsaucoties Kristus pavēlei — ejiet un sludiniet, lieciniet! Tā ir Kristus griba — esiet zemes sāls, gaisma, svece uz galda. Tas ir publisks darbs. To svarīgi saprast arī pašiem kristiešiem. Krusta ceļš kā pārbaudījums katram pašam, arī upuris. Tas ir lūgšanu un upura ceļš, katrs tajā varam piedalīties. Reāli varam dot kādu labumu pilsētai: sludinām evaņģēliju, lūdzamies par tām vietām, kas sabiedrībai ir svarīgas (skolas, slimnīca, dome, kultūras nams utt.). Netiesājot, bet lūdzot, piemēram, par politiķiem.
Zemes sāls acīs un ausīs
Ēvalds Bērziņš: — Krusta ceļš ir arī publiska lūgšana, zemes sāls acīs un ausīs. Lāpa, svece. Pilsēta ir kā telpa. Cilvēkiem ir jāredz, ka Dievs tiek pielūgts un godināts. Ciešanas ir kā virsmērķis un arī pasludināšana. Tā nav demonstrācija. Krusts un lāpas — tam ir jārāda uz Kristu. Dieva uguns aizdedzina sirdi. Bez cilvēka klātbūtnes Dievs sevi neatklāj. Dievs tādējādi cilvēku pagodina. Cilvēkam to ir grūti pieņemt. Krusta ceļa motīvs ir Dieva pagodināšana un arī kalpošana cilvēkiem. Vārdiem vien daudzi cilvēki šodien netic. Laikmets ir tāds, ka cilvēki ir noguruši no informācijas un zaudē interesi par vārdiem. Tādā veidā vārds tiek vizualizēts. Kad Kristu veda uz Golgātu, bija cilvēki, kas gāja līdzi no sākuma līdz beigām, un bija, kas tikai gabaliņu gāja. Tā arī šodien. Ne visi aizgāja līdz galam.
Sāpina šķelšanās
— Kādas bija izjūtas pēc Krusta ceļa?
Ingars Stepkāns: — Zīmīgi, ka mēs izgājām no mūsu baznīcas un gājienu beidzām luterāņu baznīcā. Mani vairākkārt ir sāpinājusi kristiešu šķelšanās. Simbolu, nesvarīgu lietu dēļ pazaudējam svarīgāko — tuvāko mīlestību. Ļoti gribēju neizcelt vienu konfesiju. Ne Dievam, ne cilvēkiem nav svarīgi, kas nesa krustu. Krusta ceļš bija liecība sabiedrībai — lai arī esam dažādi pēc vecuma, konfesionālās piederības, tomēr esam vienoti. Krusts vieno, Jēzus klātbūtne vieno.
Labs darbs ir sākts, tas jāturpina, lai nebūtu formāls pasākums. Lai arī ikdienā mēs lūgtos par sabiedrību un liecinātu par Jēzus ciešanām un augšāmcelšanos. Neticīgiem nepatīk dzirdēt par grēku. Ir jālūdzas par viņiem. Jēzus ir teicis, ka ielūzušu niedri nenolauzīs.
Dzīves krusti liekas smagi
Linards Kaptāns: — Ceļš nav pastaigu vieta. Ceļš ir, lai nokļūtu no kādas konkrētas vietas citā vietā, kādu noteiktu mērķu sasniegšanai. Ceļam vienmēr ir sākums un mērķis.
Pārvietošanās pa ceļu vienmēr prasa lielāku vai mazāku piepūli. Jēzus pēdējais gājiens no Pilāta tiesas nama līdz Golgātas kalnam nebija pārāk garš, bet nozīmības ziņā tas ir vispiesātinātākais no visiem šīs pasaules ceļiem kopā.
Krusta ceļa noslēgumā mācītājs Ēvalds Bērziņš visiem pateicās par kopīgajām lūgšanām un teica, ka Bībele paliek aizvērta līdz svētdienas rītam, kad atkal tiksimies Kristus gaismā.
Esam nonākuši augstākajā vietā — Golgātā, kur ciešanas pārvēršas priekā, bet mums tomēr pienāks arī brīdis, kad būs jādodas lejā — ielejā. Mūsu prieks tiks slāpēts, līdz būsim pie sava Tēva mūžībā.
