Pasauli neredz, bet sajūt. Staburaga pagastā šajās dienās 85. dzimšanas dienu sagaida dzīvespriecīgais Arnolds Cimmermanis.
Pasauli neredz, bet sajūt
Staburaga pagastā šajās dienās 85. dzimšanas dienu sagaida dzīvespriecīgais Arnolds Cimmermanis. Jau vairākus gadus acu slimības dēļ viņam liegts skatīt pasauli, taču tas nav mazinājis omulīgā vīra dzīvotgribu, viņš nav vientuļš un sevī ierāvies.
Rīgas puikas bērnība
— Esmu Rīgas zēns, vecāki un mēs ar brāli un vecmāmiņu dzīvojām Hospitāļu ielā. Rīgā piedzimām un uzaugām. Mitām trīsistabu dzīvoklī. Tēvs bija mucinieks un pelnīja tik labi, ka viens pats varēja apgādāt ģimeni. Tagadējā brīvā Latvija salīdzinājumā ar toreizējiem Ulmaņlaikiem ir kā nakts pret dienu. Protams, kamēr Kārlis Ulmanis neatlaida Saeimu, arī toreiz partijas valsts labumus rāva katra uz savu pusi. Pavisam cita kārtība bija, kad valsti pārvaldīja tikai prezidents ar sava kabineta ministriem. Domāju, ka arī tagadējā Saeimā ir daudz problēmu, tāpēc jau pirmajā dienā aizgāju parakstīties par grozījumiem Satversmē, — stāsta Arnolda kungs.
Būdams pusaudzis, Arnolds kļuva par tēva mācekli un apguva mucinieka aroda iemaņas. Sirmais kungs labi atceras vācu laika Rīgu. Viņa vecuma zēniem kopā ar ukraiņu karagūstekņiem un ebrejiem Duntes ielā vajadzēja būvēt barakas, kurās mitināties vācu armijas karavīriem.
Kad vācieši gājuši no Rīgas projām, lielu kauju nebijis, tomēr puikām visu gribējies redzēt — kā viens karaspēks “svilpodams” aiziet, bet otrs agresīvi iebrūk Rīgas ielās. Par laimi, no Cimmermaņu ģimenes neviens necieta ne Baigajā gadā, ne 1949. gada 25. marta represijās.
Kļūst par koknesieti
— Strādāju dažādus darbus, līdz 1946. gadā Koknesē, apciemojot tēva māsu Lūciju, iepazinos ar patīkamu meiteni Valiju. Viņa bija bārenīte, un viens Kokneses saimnieks viņu bija pieņēmis no patversmes. Abi ātri vien samīlējāmies un jau rudenī Kokneses pagastmājā sarakstījāmies. Kāzu nebija, kopā ar mums bija tikai Valijas audžutēvs un mans brālis.
Tā paliku Koknesē un līdz sešdesmito gadu vidum strādāju Kokneses mežrūpniecības saimniecībā. Piedzima trīs bērni, taču mēs ar Valiju tomēr aizgājām katrs uz savu pusi, — atceras jubilārs.
“Blandīšanās” laiks
Pēc šķiršanās viņš sācis “blandīties pa pasauli”, un dzīve tad bijusi raiba kā pupas zieds. Līdz laikam, kad Rīgas rajona Morē saticis Āriju Zentu, kura arī bijusi viena ar bērniem. Viņa slaukusi govis, un Arnolds savu nākamo sievu saticis darbavietā.
Kopš tā laika viņi ir kopā, un Arnolds kļuva par audžutēvu Ārijas Zentas dēlam Jānim un meitai Sarmītei, pie kuras tagad abi arī dzīvo. Viņiem ir arī pieci mazbērni, piecas knīpas — joko Arnolda kungs.
Pa mēriņam svētkos
Jau gadiem ilgi Arnolda kungs neredz, sākumā Ārija viņu visur veda pie rokas, taču tagad viņš iemanījies viens pats no trešā stāva nokāpt pa kāpnēm, iziet pagalmā un apsēsties uz soliņa. Tad var aprunāties ar kaimiņiem, pastāstīt kādu anekdoti un pārspriest jaunumus politikā. Arnolds Cimmermanis sazinājies ar Jēkabpils neredzīgo biedrību un nu varēs saņemt neredzīgajiem domātos palīglīdzekļus lasīšanai.
Arnolda kungam patīk svinēt svētkus, un viņš priecājas, ka atkal tiksies ar tuviem un mīļiem cilvēkiem. Brālis Rīgā gan, iespējams, tikai piezvanīšot, jo nevarot pamest dzīvokli, un arī veselība vairs neesot agrākā. Svētkos Arnolda kungs pa mēriņam nobaudot arī “dullo ūdeni”, un tad jau runas esot pavisam citādas nekā ikdienā.
— Ar audžumeitu un viņas ģimeni satiekam labi, arī Ārija ir saprotoša. Tā dzīvojam, klausos mūziku, radio un televīzijas raidījumus. Cik spēju, daru ikdienas darbiņus, jo nevar tikai sēdēt un gaidīt to, ko labāk vēl negaidīt… — teic jubilārs.
