Par Didzi Siļioņenko uzzināju no draugiem. Stāstīja, ka esot mērķtiecīgs, godīgs, aizrautīgs un turklāt jūrnieks, kurš vēl mācās.
Par Didzi Siļioņenko uzzināju no draugiem. Stāstīja, ka esot mērķtiecīgs, godīgs, aizrautīgs un turklāt jūrnieks, kurš vēl mācās. Jūrnieki man vienmēr ir saistījušies ar romantiku — skumjām, noslēpumiem un ilgām.
Tiekamies kādā nelielā kafejnīcā. Saruna ar jūrnieku Didzi kļūst interesanta jau pirmajā mirklī. Viņš ir draudzīgs un smaidīgs puisis.
— Esmu dzimis Stučkā, — stāsta Didzis. — Taču, laikiem mainoties, Stučka pārtapa par Aizkraukli, kur arī uzaugu. Beidzu sākumskolu un tad Aizkraukles novada ģimnāziju. Pēc vidusskolas beigšanas vajadzēja izlemt, kur mācīšos, un tad pārcēlos uz Rīgu.
Forma un režīms
Šobrīd vēl mācos Latvijas Jūras akadēmijā. Mācību laikā mums ir obligāti jāvalkā skolas formas. Mācību režīms ir ļoti līdzīgs vidusskolai, katrā lekcijā pārbauda, kurš ieradies un kurš ne, un tas ietekmē sesijas atzīmes. Esmu beidzis Latvijas Jūras akadēmijas profesionālās izglītības pirmo līmeni, šobrīd turpinu mācīties otrajā līmenī. Kad beigšu Latvijas Jūras akadēmiju, saņemšu bakalaura diplomu inženierzinātnēs, kas tiek augstu vērtēts ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Pašlaik esmu ceļā uz trešā virsnieka pakāpi, kuras iegūšanai jānokārto eksāmens.
Vectēvs no Krimas
Par to, ka savu dzīvi saistīšu ar jūru, bērnībā nedomāju — tā vienkārši gadījās. Mani vecāki nekad nav bijuši saistīti ar jūru. Māte strādā “”Latvenergo”, bet tēvs — Ziemeļīrijā par metinātāju. Kāds no tēva radiem, iespējams, varētu būt saistīts ar jūru, jo vectēvs, kuru nekad neesmu redzējis, ir no Krimas, līdz ar to attālos rados varētu būt arī kāds jūrnieks.
Tikai pēc ģimnāzijas beigšanas sāku meklēt savu turpmāko ceļu. Dokumentus iesniedzu gan Rīgas Tehniskajā universitātē, gan Latvijas Jūras akadēmijā. Abās augstskolās tiku budžeta grupā, bet izvēlējos Latvijas Jūras akadēmiju un to nenožēloju. Mācību process ir ļoti interesants, un arī darbs pēc tam ir ļoti aizraujošs. Var apskatīt pasauli, elpot veselīgo jūras gaisu, peldēties jūras ūdenī, sauļoties tropu saulē un vēl nopelnīt. Darbs jūrā vienmēr būs, jo pieprasījums pēc darbaspēka ir lielāks nekā piedāvājums.
Astronomija un kompass
Akadēmijā jūrniecības astronomija tiek mācīta augstā līmenī, tā ir pamats visai navigācijai arī mūsdienās un ir vienīgā iespēja noteikt kuģa atrašanās vietu pat okeāna vidū. Brīžos, kad mūsdienu tehnoloģijas salūzt, paliek tikai tas, ko cilvēki izmantoja jau no seniem laikiem — astronomija un kompass. Ikdienā uz kuģa ar astronomijas palīdzību pēc debesu spīdekļiem tiek pārbaudīta kompasu precizitāte līdz pat grāda desmitdaļai.
Darbs un dzīve vienuviet
No jūras atgriezos pirms divām nedēļām. Četru gadu laikā ir nācies būt trijās praksēs un katrā pa četriem mēnešiem. Biju matrozis, četrus mēnešus strādāju uz tankkuģiem, kas pārvadā ķimikālijas, sākot ar parastām augu eļļām un beidzot ar toksiskām un nāvējošām vielām. Spilgti atceros savu pirmo braucienu, jo, lai nokļūtu uz kuģa, bija jālido uz Malaiziju. Sēdēju piestātnē un gaidīju savu pirmo kuģi “”Stolt Sapphire””. Kad tas ieradās, biju pārsteigts, cik kuģis milzīgs!
Darbs un dzīve uz kuģa ļoti atšķiras no darba uz sauszemes, jo viss ir ļoti koncentrēts. Tu vienlaikus vienmēr esi darba vietā, dzīvesvietā, izklaides vietā, viss ir minūtes gājiena attālumā… Cilvēki, kas bijuši jūrā ilgāku laiku, mani sapratīs.
Jūra nebūtu jūra, ja tajā nebūtu vētru. Esmu piedzīvojis lielas vētras un mazākus pūtienus. Šādos brīžos saprotu: cilvēks nespēj dabu kontrolēt, varam ar to tikai sadzīvot, jo jūrai piemīt ļoti liels spēks. Tie cilvēki, kas uzskata, ka ir spēcīgāki par jūru, kļūdās, bet jūra kļūdas nepiedod.
Jūrā parasti ilgojos pēc mājām, pēc mīļotajiem cilvēkiem un visa tā, kas ir uz sauszemes, taču, mājās esot, ātri vien gribas atpakaļ jūrā. Tur nav nekādu politisko, ekonomisko problēmu, nekādas inflācijas un sadzīves nebūšanu. Jūrā var aizmirsties un atgūt savu “”es”, kas ātri vien tiek pazaudēts mūsdienu steidzīgajā un problēmu pilnajā Latvijā.
Ieraudzīt ūdens “”spīdēšanu”
Par jūru var stāstīt ļoti daudz, jo gandrīz katru dienu notiek kaut kas interesants — ir uzjautrinoši, pārsteidzoši un neaizmirstami pārdzīvojumi, kā arī ne tik patīkami notikumi. Kad strādāju uz iepriekšējā kuģa, nelaime nāca viena pēc otras: motorists pārsita uzaci tā, ka nācās šūt, nokrita glābšanas laiva, pazaudējām enkuru un klāja celtnis apvēlās uz sāniem. Taču jūra dāvā arī neaizmirstamas ainavas un atmiņas. Kad kuģojām uz Hjūstonu, pa ceļam izdevās ieraudzīt ūdens “”spīdēšanu””, to izraisa īpašs planktona veids, kad tiek iekustināts. Skats ir elpu aizraujošs, jo kuģim vai kam citam, kas pārvietojas pa to, ūdens visapkārt spīd koši zilā krāsā.
Esmu bijis Vācijā, Nīderlandē, Francijā, Anglijā, Beļģijā, Malaizijā, Indonēzijā, Indijā, Bahreinā, Saūda Arābijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Ēģiptē, Spānijā, Dienvidāfrikā, Puertoriko, ASV, Panamā, Jaunzēlandē, Austrālijā, Ķīnā un Dienvidkorejā. Visvairāk mani pārsteidza, ka Amerikā cilvēki tiešām ir tik resni un neizglītoti, kā rāda televīzijā. Taču patīkami pārsteidza islama valstis. Tur var justies drošāk kā Eiropā, jo musulmaņiem ir diezgan strikti noteikumi un likumi, kas par likumpārkāpumiem paredz bargus sodus.
Iesvēta uz ekvatora
Jauniņie vienmēr un visur tiek iesvētīti, arī jūrā. Parasti iesvētīšana notiek tad, kad šķērso ekvatoru. Mani pakļāva visādiem pārbaudījumiem — lika izlīst cauri auduma caurulei, kura izmērcēta mazutā, un pēc tam bija jāzvēr Neptūnam, beigās saņēmu diplomu, kas apliecina, ka esmu šķērsojis ekvatoru un kļuvis savējais jūrnieku vidū.
Uz kuģa strādā diezgan maz cilvēku, tādēļ tur valda izteikta hierarhija. Jūrniecībā oficiālā valoda ir angļu valoda, bet biju spiests iemācīties arī krievu valodu, jo kuģa ekipāžas tiek formētas arī no bijušajām PSRS valstīm un ne tikai, tāpēc jūrā ir liels skaits krievu valodā runājošo, kuri ne vienmēr saprot un vēlas mācīties citas valodas.
Katrā ostā pa draudzenei? Mīts!
Starp mācībām un darbu veltu laiku arī atpūtai — dodos pastaigāties gar jūru, aizbraucu uz laukiem, bet vispār sirdī mīt hokejs, to vēl aizvien cenšos uzspēlēt, kad esmu Aizkrauklē.
Didzis mītu par jūrnieku kaislīgo mīlestību katrā ostā noliedz.
— Man ir draudzene, kopā esam četrus gadus un nu jau kādu laiku dzīvojam kopā. Taču stāsti par to, ka jūrniekam katrā ostā pa sievietei, ar katru gadu zaudē ticamību, jo mūsdienās kuģniecība ir ļoti attīstījusies un ne vienmēr iznāk iebraukt ostā, nemaz nerunājot par to, ka varētu ar kādu veidot attiecības, jo kuģi cenšas maksimāli ātri izkraut un piekraut.
Savu nākotni īpaši vēl neplānoju. Pabeigšu akadēmiju un tad došos, kur acis rāda, bet jūrā strādāt turpināšu. Mērķis ir izveidot ģimeni, iegādāties māju un dzīvot normālu dzīvi. Paldies maniem tuvajiem un mīļajiem, ka atbalsta, iedvesmo, gaida un uztraucas.
