Kaut bez pilsonības, bet latviete pēc pārliecībasž Katrā dzimtā ir kāds, ar kuru var lepoties. Manā dzimtā tāda ir tante Annīte — Anisija Līcīte.
Kaut bez pilsonības, bet latviete pēc pārliecības
Katrā dzimtā ir kāds, ar kuru var lepoties. Manā dzimtā tāda ir tante Annīte — Anisija Līcīte. Vienmēr, kad par viņu iedomāju, man gribas teikt: “Tas ir grāmatas vērts mūžs.”
Annas dzīves ceļš sākas 1926. gada 21. janvārī Krievijā, Smoļenskas apgabalā, Belauskas ciemā, Morozovas sādžā. Zemnieku meita, jaunākais bērns ģimenē.
Istabmeita ebreju ģimenē
Kad meitenei ir 11 gadu, no astmas nomirst tēvs, māte paliek viena ar trim meitām. Anna pabeidz četrgadīgo skolu sādžā, un ar to skolas gaitām tiek pielikts punkts. Nav iespēju, lai skolotos tālāk. Kolhozs nabadzīgs, alga — nieka graši, no kuriem nepietiek pat nepieciešamākajam, par iekrāšanu nemaz nerunājot. Bet ilgi bez darba meitēns arī nevar sēdēt, jo priekšsēdētājs drīz sāks “mest acīs”, ka liekēdis ir mājās. Taču māmuļa negrib pieļaut, lai Anna jau tik maza dotos kolhoza klaušās.
Turpmākais liktenis Annai ir vēlīgs. Māte met kautrību pie malas un ar sādžas ļaužu, kuri ir tuvi kā radinieki, palīdzību meitenei tiek istabmeitas darbs kādā pārtikušā ebreju ģimenē Maskavā.
Sākumā Anna skumst pēc mājām, mātes un māsām. Tomēr laiks skrien un skumjas liek aizmirst. Meitene iemācās mājsaimniecības darbus. Par Maskavā pavadīto laiku Anna runā ar lielu cieņu. Pateicoties saimniecei, viņa iemanto kārtības mīlestību, kas vēlāk dzīvē ļoti noder.
Karš nepaiet garām
Pāris gadu pirms kara Anna atgriežas sādžā. Kara laiks — tas ir baiļu un neziņas laiks. Visi, kas spēj, ir karā vai partizānos, mājās palikušas sievietes, bērni un vecļaudis. Vēl lielākas bailes uzdzen tas, ka pāri dzimtajam ciemam ved frontes līnija. Protams, vietējie partizāni nesamierinās ar vāciešu klātbūtni un rīko uzbrukumus. Vāciešiem apnīk partizānu izdarības, un viņi rīkojas radikāli — sādžu nodedzina un ļaudis saņem gūstā. Pašā ziemas spelgonī sākas ceļš uz nekurieni.
Vācu karavīri sirmgalvjus un bērnus sadzen smagajā mašīnā un ved projām. Sākas panika — visi pārliecināti, ka ved uz nošaušanu. Gados jaunākie seko transportam kājām, viņus uzrauga sargkareivji ar suņiem. Anna vairs neatceras, cik ilgi viņi iet — mēnesi, divus, trīs. Dienas sajūk. Apavi noplīst. Divas reizes viņa un māsas vakaros mēģina bēgt, bet — cik tālu tiksi. Abas reizes viņas noķer. Bailes ir milzīgas un domas, ka ik dienu dzīvo kā pēdējo. Taču, vai nu vācu karavīri tik saprotoši vai arī ir kāds cits iemesls, bēgles paliek dzīvas.
Aizved uz Vietalvu
Kādā dienā Anna ar pārējiem ļaudīm nonāk Rēzeknē, tur paskaidro, ka vairāk kā mēnesi viņi nekur netiks, jo būs karantīnā.
Pēc Rēzeknē pavadītā laika daļu iemītnieku, viņu skaitā arī Annu, iesēdina vagonā un aizved uz Madonu. No Madonas — brauciens zirga pajūgā līdz Vietalvas pagastam. Pagastmājā vietējie saimnieki ieradušies pēc uzaicinājuma, un katrs no atvestajiem sev izvēlas vienu strādnieku. Anna kautrīgi sēž malā, un uz viņu neviens pat nepaskatās. Varbūt nodomā: ja malā sēž, gan jau slinka. Kam tad tāda strādniece vajadzīga! “Aizpurvju” saimnieka brāļameita ierodas ar nokavēšanos un aizved Annu uz tēvoča mājām.
Sazinās ar zīmēm
“Aizpurvēs” jaunajai meitenei paveras cita pasaule. Saimnieki piešķirto strādnieci uzņem kā savu bērnu. Vēl jau nav zināms, kas pārdzīvots, kamēr viņa te nokļuvusi. Sākums ir smags. Anna neprot latviešu valodu, bet saimnieki un pārējie mājas ļaudis — krievu valodu. Sazināšanās notiek ar zīmēm, ar pūlēm noskaidro personvārdus, kurus Annai atcerēties tikpat kā neiespējami. Vakaros meitene gauži raud, un neviens nesaprot — kāpēc?
Te “Aizpurvju” saimniece atceras, ka vecākajai meitai Ermīnai pirmos trīs gadus mācības skolā notika krievu valodā. Varbūt Ermīna varēs aprunāties un noskaidrot kaut ko? Ermīnai paziņo, un viņa atbrauc pie vecākiem. Bet kopš skolas laikiem jau pagājis vairāk kā divdesmit gadu. Un vārdu krājums sarucis. Tomēr saruna notiek. Ermīna pārējiem pastāsta, ka Annai ir skumji un garlaicīgi. Skumjas uzdzen arī tas, ka tuvinieki ir citur un nav zināms, kā viņiem klājas. “Aizpurvju” saimniece nespēj saprast, kāpēc piespiedu darbos atsūtīta pusaugu meitene.
Draudzējas ar saimniekmeitu
Laiks rit. Anna apgūst latviešu valodu, līdz spēj ar visiem sazināties. “Aizpurvju” saimniekiem patīk, ka meitene ir čakla un kārtīga. Saimniekdēls Edvarts, pēc dabas ļoti pedantisks, kurai katrai kalponei pat neļauj tīrīt savu istabu, jo atklāj, ka gultas apakša nav izslaucīta — pilna salmiem. Tad nu pats ņemas kambari kārtot. Bet Edvarts arī ievēro, ka pēc Annas ir kārtība kūtī, saprot, ka tīra būs arī istaba, un jaunajai kalponei šis darbs tiek uzticēts. Līdz ar valodas prasmi draudzīgas saites Annai izveidojas ar saimnieku jaunāko meitu Martu.
Kad karš beidzas, Anna atgriežas dzimtenē. Satiek māti un māsas. Sādža nopostīta, apkārt nabadzība un bads. Marta un Anna regulāri apmainās vēstulēm. Sarakste ir interesanta — abas raksta latviešu valodā ar krievu burtiem un viena otru lieliski saprot. Anna kādā vēstulē raksta, ka maizi cepot no zāģu skaidām. Kad Marta mātei šo vēstuli izlasa, viņa liek steidzami rakstīt, lai Annīte (tā viņu te sauc) brauc uz “Aizpurvēm”.
Agri zaudē vīru
Atgriežoties “Aizpurvēs”, Annu sagaida jauni pārsteigumi. Kaut arī aizpurvieši jau zāģē savu meža normu un koksni nodod valstij, arī Annai ierāda gabalu, ko zāģēt. Vienai pašai tikpat lielu daudzumu kā ģimenei. Pēc “Aizpurvju” mātes lūguma Annai palīgā dodas saimnieka brāļadēls Artūrs. Pēc dažiem gadiem abi izveido ģimeni. Vēlāk pasaulē nāk meita Skaidrīte.
Taču laime nav ilga. Kara gados Artūrs saslimis ar plaušu karsoni. Trūcis medikamentu un ārsta palīdzības, tādējādi slimība pamatīgi ielaista, un pēc gadiem veselība strauji pasliktinās. Kāds Rīgas ārsts piedāvā operāciju, taču Artūrs atsakās, jo ļoti baidās un domā, ka gan jau kaut kā izķepurosies. Anna rūpējas par vīru. Vāra zāļu tējas, izmēģina arī citus tautas medicīnas līdzekļus. Tomēr slimība ir stiprāka. Kad Artūrs piekrīt operācijai, diemžēl jau ir par vēlu. Viņš mirst ar smagu sāpi, ka neredzēs meitiņu izaugam.
Tiek pie savām mājām
Annīte paliek viena ar meitu, turklāt uzņemas rūpes par vīratēvu un vīra audžumāti. Vectēvs un vecmamma pieskata Skaidrīti, bet Anna sāk strādāt. Viņa neskatās, vai darbs viegls vai smags. Galvenais — pabarot ģimeni. Nākas veikt dažādus darbus — strādā mežniecībā par atsveķotāju, skolā — par apkopēju, kolhozā — lauku brigādē. Visur novērtē viņas čaklumu un apzinīgumu.
Ar laiku Anna ilgojas pēc savām mājām, jo jau apnicis mētāties pa īrētām istabiņām. Madonas rajona Jāņukalnā viņa noskata viensētu, nopērk to un izremontē. Tagad Annītei, Skaidrītei un vecmammai ir savas mājas “Cēsaiņi”. Netālu no mājām ir govju ferma, un Anna apņemas ar rokām slaukt 10 govju. Govis ne tikai jāslauc, bet arī jāsagādā viņām siens un jāizaudzē lopbarības bietes.
Bez darba nespēj
Līdz pat pensijas gadiem Annīte aprūpē govis un kopj savu piemājas saimniecību. Annīte jau ir arī vecmāmiņa, mazdēls Armands bieži ciemojas “Cēsaiņos”. Kad mūžības ceļos aiziet vīra audžumāte, Anna pārdod mājas un pārceļas uz Jēkabpili pie meitas. Pilsētā viņa nespēj dzīvot mierā, iekārtojas par apkopēju aptiekā. Brīvajās dienās apciemo radus Vietalvā. Vēlāk Vietalvas pusē aizvada vairākus gadus.
Man nācies daudz laika pavadīt kopā ar tanti Annīti. Kad man kaut kas par lauku darbiem nebija skaidrs, Annīte neliedza savu padomu. Mani bērni vēl bija mazi, un, kaut arī viņiem bija abas vecmāmiņas, Annītes tante kļuva par trešo vecmāmiņu. Man un māsīcām ir interesanti sarunāties ar tanti, jo viņa vienmēr kaut ko pastāsta no savas dzīves, atminas gan jautros, gan skumīgos brīžus.
Gadi dara savu. Par noietajiem kilometru simtiem vai varbūt tūkstošiem atgādina sāpošās kājas.
Šobrīd Annīte dzīvo Jēkabpilī. Priecājas par mazdēla veiksmīgo karjeru, taču raizes dara meitas veselība. Laimīgas Annītei ir tās dienas, kad viņa tiekas ar mazmazdēlu Ričardu.
***
Kad tante runā par savu dzīvi un darbu, nekad nesaka, cik tas bija grūti un smagi. Bija darbs un vajadzēja strādāt. Pensija Annītei nav nekāda lielā, taču arī par to viņa nekad nav žēlojusies. Cik ir, ar to jāiztiek. Annītei nav arī Latvijas pilsonības, viņa nav pat latviete, taču tas nekad nav traucējis dzīvot Latvijā un labi justies starp latviešiem. Viņa nekad nav lamājusi valdību un neko sliktu nav teikusi par kādu cilvēku. Viņa ir cēla savā vienkāršībā.
