Skrīverietis Jānis Īviņš jau ceturto gadu ir Skrīveru pagasta pensionāru biedrības priekšsēdētājs.
Skrīverietis Jānis Īviņš jau ceturto gadu ir Skrīveru pagasta pensionāru biedrības priekšsēdētājs. Par viņa paveiktajiem darbiem, izpalīdzību un enerģiju “Staburagam” rakstīts vēstulēs, iesakot Īviņa kungu akcijai “Labā zvaigzne”.
Pagājušajā gadā skrīverietis bija ieteikts arī balvai “Latvijas lepnums” — par to, ka nesavtīgi darbojas sabiedrības labā, nesaņemot par to samaksu, organizē pasākumus pensionāriem un ir paraugs citiem, jo, aizejot pensijā, dzīve nebeidzas. Aicinot Īviņa kungu uz sarunu, viņš mani pārsteidza — otrdienas rītā viņam darbi jau saplānoti visai nedēļai gandrīz pa stundai.
Jāapgūst profesija
— Zinu, ka esat dzimis Neretā. Vai atminaties, kurp dzīves ceļi aizveda bērnībā?
— Kara laikā tēvs strādāja Neretas pusē pie kāda saimnieka. Kad es piedzimu, pirmos gadus turpat arī dzīvojām. Tēvs stāstīja, ka viņam izdevās izvairīties gan no vācu, gan krievu armijas, jo no ģimenēm, kurās bija bērni, armijā neņēma. Mātei dzimtā puse ir Zalvē, pāris gadu dzīvojām arī vectēva mājās Zalves pagastā. “Ābečniekos” gāju Neretas skolā, vēlāk mācījos Vīgantes pamatskolā. Pusaudža gados iedomājos: ja iesauc dienestā, tad vēlāk vairs nav jāmācās, un prātoju, ka varētu to izmantot. Pēc trijiem dienestā pavadītiem gadiem atgriezos un sapratu, ka steidzami jāmeklē darbs.
— Kādu profesiju vēlējāties apgūt?
— Nekādu konkrētu plānu nebija. Dienesta laikā avīzei rakstīju dažādus rakstiņus, fotografēju, veidoju arī sienasavīzi. Jau tolaik ļoti patika organizēt un rīkot pasākumus, darbs ar cilvēkiem un viņu “iekustināšana” man nesagādāja grūtības. Tomēr nolēmu Saukas arodskolā mācīties par elektriķi, lai apgūtu kārtīgu profesiju.
— Rakstīšanai atmetāt ar roku?
— Rakstīšana ilgus gadus bija mana aizraušanās, bet nopietni žurnālistikai tā arī nepievērsos. Regulāri rakstīju Stučkas rajona laikrakstam. Reiz uzrakstīju rakstu par kādu partijas biedru, tolaik tas atbilda visām prasībām, kā vajadzēja rakstīt. Izrādījās, ka viņš ir saņēmis partijas rājienu un par tādiem cilvēkiem ir aizliegts rakstīt. Partijas sekretārs man pieprasīja, lai es iepriekš viņam ziņoju, par ko nākamreiz rakstīšu. Man tas ļoti nepatika — domāju, kā man, jaunam cilvēkam, tagad būs jāatskaitās par katru savu rakstīto vārdu? Ja nevaru pats izlemt, par ko rakstīt, tad labāk nerakstīšu nemaz!
— Vai elektriķa darbs likās pietiekami interesants?
— Divus gadus Pļaviņu hidroelektrostacijā nostrādāju par elektriķi. Nebija jau tā, ka šī profesija pavisam nesaistīja, tikai sapratu, ka stabos vairs negribu kāpt. Tā Daugavas HES kaskādes sagādes daļā nostrādāju no 1968. līdz 2001. gadam, kad devos pensijā. Sagādes daļā ilgus gadus strādājām pieci cilvēki, un mūsu uzdevums bija gādāt vajadzīgos materiālus un kontaktēties ar uzņēmumiem.
— Lai strādātu tādā darbavietā, ar arodskolu vien nepietika?
— Rīgā beidzu Tirdzniecības tehnikumu, kas tagad ir augstskola “Turība”. Tolaik kvalifikācijas, ko ieguvu, nosaukums, bija “prečzinis”, tagad — menedžeris.
“Paskatīsimies!”
— Kā nokļuvāt Skrīveros?
— Līdz 1998. gadam dzīvojām Aizkrauklē, vēlāk pārcēlāmies uz Skrīveriem. Te mums ir ģimenes māja, neliels dārziņš. Aizejot pensijā, brīvā laika kļuva arvien vairāk.
— Meklējāt sev nodarbošanos?
— Skrīveru pagasta sociālā komiteja 2004. gadā pagasta pensionārus aicināja uz sapulci. Es arī aizgāju. Toreiz sapulcē sprieda, vai Skrīveru pagastā ir vajadzīga pensionāru biedrība vai nav. Visi sapulcējušies pensionāri cits par citu skaļāk sauca, ka tāda biedrība noteikti ir vajadzīga, tomēr nevienam nebija priekšstata, kā sākt. Nolēma sākt ar valdes ievēlēšanu, lai gan es toreiz iebildu, jo domāju, ka vispirms jāizveido domubiedru grupa.
— Un jūs uzreiz kļuvāt par priekšsēdētāju?
— Tolaik es vēl nevienu nepazinu, un mani arī neviens nepazina. Pensionāri ievēlēja valdi un izvirzīja divus kandidātus pensionāru biedrības priekšsēdētāja amatam, viens no viņiem biju es. Kad mani izraudzījās par vadītāju, dziļdomīgi klusēju, sak, paskatīsimies, kā būs!
— Ar ko tad sākāt?
— Svešā vidē pamazām sāku darboties, iepazīties un saprast, kas ir kas. Vietējiem bija mazliet vieglāk, viņi jau viens otru pazina un zināja, ko no kura cilvēka var gaidīt, ko jautāt. Šobrīd varu teikt, ka esmu ļoti apmierināts ar valdes darbu, jo ne jau es viens visu paveiktu.
Viss notiek
— Nu jau Skrīveru pensionāru biedrībai rit ceturtais gads. Kas šajā laikā mainījies?
— Biedrībā ir iestājušies vairāk nekā 200 pensionāru. Apmēram puse no viņiem pastāvīgi iesaistās dažādās aktivitātēs un sabiedriskajos darbos. Gandrīz visas senioru kora “Baltābele” dziedātājas ir biedrības biedres, nodibinājām vecmāmiņu deju grupu, mums aktīvi darbojas pinēji un rokdarbnieces. Rīkojam viņu darbu izstādes. Pagājušajā gadā sarīkojām talku, nolēmām parkā izlīdzināt pāris melnzemes kravu. Problēmas sagādā tas, ka biedrībā ir cilvēki, kuri vairs nespēj strādāt fiziski, bet grib piedalīties, tāpēc jādomā, kā viņus iesaistīt.
— Kas jūsu darbā ir grūtākais?
— Tā ir cilvēku “iekustināšana”. Protams, ir pensionāri, kuri visus šos gadus aktīvi iesaistās, palīdz arī citus ieinteresēt, bet man gribētos, lai tādu ir vairāk.
— Vai jūtat arī pašvaldības atbalstu?
— Kad Skrīveros sāka darboties pensionāru biedrība, kāda kundze man teica: “Jūs, priekšniek, mums te parādījāties kā saulīte pie tumšām debesīm!”. Tad sapratu, ka līdz šim pagastā pensionāru vajadzības bija atstātas novārtā, katrs dzīvoja savā nodabā, atsakoties no sabiedriskās dzīves. Pamazām sākot darboties, arī pašvaldība redz, ka mēs varam, mums viss notiek! Pašvaldība mums palīdz, cik spēj, un rajonā es nezinu otru tādu! Man ir apmaksāts tālrunis, ko izmantoju darbā.
Aizņemts kā biznesmenis
— Kad uzzināju, ka jūsu darba nedēļa saplānota gandrīz pa stundām, biju pārsteigta. Kādi ir tie daudzie darbiņi, kas jāpagūst?
— Ja notiek kādi pasākumi, man vienmēr kā pensionāru biedrības vadītājam jāpiedalās. Ja kultūras komitejai vajag palīdzēt kaut ko organizēt, vadīt kādu sarīkojumu, arī tad es nereti piedalos. Bieži jāpārstāv Skrīveru pensionāri, tad es runāju visu vārdā. Tāpat ir daudz saimniecisko darbu — esmu atbildīgs par dokumentiem, grāmatvedību, biedranaudām, tas viss aizņem daudz laika.
— Vai esat domājis par to, ka strādājat bez atalgojuma?
— Teorētiski, protams, to, ko daru es, vajadzētu darīt valsts vai pašvaldības institūcijām. Valstij vajadzētu gādāt par to, lai, aizejot pensijā, cilvēkam dzīve neapstātos, lai cilvēki nejustos vientuļi, pamesti un nevienam nevajadzīgi. Realitātē pensionāri nevienam vairs nav vajadzīgi — ne valstij, ne pašvaldībai. Visiem vajadzīgi tie, kuri var dot kaut ko “taustāmu” — jaunie, spēcīgie, tie, kuri ražo un pelna. Ko var dot pensionārs? Mēs varam tikai prasīt.
Brauc sēņot
— Kādas ir Skrīveru pensionāru nākotnes ieceres?
— Tagad gatavojamies Mātes dienai. Pagājušajā gadā Ogrē rīkoja skaistumkonkursu vecmāmiņām, mēs to esam “nošpikojuši” un gatavojam kaut ko līdzīgu. Augustā gribam piedalīties Latgales zonas pensionāru dziesmu un deju svētkos, kas notiks Preiļos.
— Ko jūs, pensionāri, tādā veidā iegūstat?
— Kopā interesanti pavadām laiku un, svarīgākais, esam sadraudzējušies ar pensionāriem no Kokneses, Jaunjelgavas, Kandavas un Tukuma. Kandavā pirmo reizi bijām pagājušā gada augustā novada dziesmu un deju svētkos, ar Tukuma pensionāriem arī esam sadraudzējušies, pie viņiem esam ciemojušies vairākkārt.
— Par ko pensionārus visvieglāk ieinteresēt?
— Par ekskursijām! Tad, kad jābrauc, vairs nevienu nevajag vārdot, visi ir klāt! Esam apceļojuši skaistākās Latvijas vietas — bijām Ventspilī, Jelgavā, Rundālē, Mežotnē, Aglonā, Līgatnē, Jēkabpilī, Aknīstē, Viesītē, Cēsīs un Gārsenē. Šogad brauksim uz Rēzekni. Rudenī rīkojam kopīgu sēņošanas braucienu tepat uz Taurkalnes mežu, kas ir patīkams piedzīvojums.
— Vai nākas uzklausīt arī pensionāru problēmas?
— Lielākie bēdu stāsti ir par mazajām pensijām. Manuprāt, valsti jau arī kādam ir “jākustina”, un, ja paši pensionāri to nedarīs, tad nekas nemainīsies. Tikai problēma ir tā, ka mums jau nav ar ko runāt — šodien labklājības ministrs ir viens, rīt — otrs. Domāju, ka naudas mūsu valstij pietiek, tikai tā netiek pareizi izlietota. Manuprāt, vislabākais risinājums, būtu, ja sanāktu kopā 20 — 30 tūkstošu pensionāru un izvirzītu savas prasības. Bet cilvēki ir kūtri, paši negrib nekur iesaistīties un gaida, ka to viņu vietā izdarīs cits.
— Jūsu darbu novērtē ne tikai pensionāri. Par jums labi vārdi rakstīti vēstulēs “Labajai zvaigznei”, un jūs bijāt ieteikts arī balvai “Latvijas lepnums”. Vai pats apzināties, cik daudz esat devis cilvēkiem?
— Ko es četrās sienās darītu? Es būtu pazudis! Izdaru darbus mājās un atkal skrienu tālāk. Mājās mani saprot, un nav jau tā, ka manis tur nekad nav. Jūtu, ka esmu vajadzīgs ar to, ko daru, palīdzu citiem pensionāriem, kuri iepriekš domāja: viss — dzīve apstājusies.
***
vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Īviņš.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1942. gada 13. maijs, Nereta.
DZĪVESVIETA: Skrīveru pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, beidzis Tirdzniecības tehnikumu.
Nodarbošanās: pensionārs, Skrīveru pensionāru biedrības priekšsēdētājs.
ĢIMENE: sieva Dzidra, meita Dace, dēls Agris un mazmeita Elīna.
VAĻASPRIEKS: grāmatu lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
***
citi par JĀNI ĪVIŅU
Rasma Kazimirova Skrīveros:
— Jānis ir labsirdīgs, enerģisks cilvēks, ar viņu ir ļoti viegli strādāt. Viņš mums ir menedžeris — visu prot sarunāt, izkārtot un noorganizēt, viņam vienmēr ir idejas.
Helēna Ūdre Aizkrauklē:
— Vairākas reizes ir nācies sadarboties ar Jāni, rīkojot kopīgus kultūras un sporta pasākumus. Domāju, ka cilvēks ir īstajā vietā, viņš tik daudz spēj izdarīt, ir enerģisks, daudz paveicis šo gadu laikā.
