Jau atlidojuši pirmie gājputni. Šur tur redzētas zosis, nav ilgi jāgaida, līdz atlidos citi ūdensputni, kuri meklēs ligzdošanas vietas.
Jau atlidojuši pirmie gājputni. Šur tur redzētas zosis, nav ilgi jāgaida, līdz atlidos citi ūdensputni, kuri meklēs ligzdošanas vietas.
Mums, medniekiem, ir iespēja palīdzēt putniem, veidojot no plēsējiem pasargātas mākslīgās ligzdošanas vietas. Tomēr katrā vietā jāizvērtē, vai šāda rīcība ir pamatota.
Mākslīgo ligzdu ierīkošana pīlēm ir populāra, taču bieži vien putni tās tomēr neizmanto. Speciālisti uzskata, ka ierīkot mākslīgās ligzdas vērts vien tad, ja attiecīgajām sugām patiešām trūkst ligzdošanas vietu un mākslīgās spēs nodrošināt labākus apstākļus. Putniem vienmēr vajadzīgs laiks, lai apgūtu jaunās konstrukcijas un iespējas, tāpēc parasti pirmajos gados mākslīgās ligzdas bieži vien paliek tukšas.
Jāpalīdz dobumperētājiem
Visbiežāk cilvēka palīdzība vajadzīga dobumperētājiem putniem, jo lieli veci koki ar dobumiem mūsu mežā kļuvuši par retumu. No dobumperētājām pīlēm mākslīgos būros labprāt apmetas gaigalas un lielās gauras. Dažkārt šajos būros mīt arī mežapīles.
Būri (iekšpuses platums — 25 — 30 cm, dziļums — 35 — 60 cm) gatavo no 2,5 — 4 cm bieziem neēvelētiem dēļiem. Jumtu apsit ar ruberoīdu vai skārdu. Tos novieto 2 — 6 metru augstumā uz stabiem vai kokos ūdenstilpju krastos, vai uz salām, lai skrejas būtu saskatāmas no ūdens. Būrī ieber 10 cm biezu skaidu slāni. Būri pie staba vai koka jāpiestiprina nevis vertikāli, bet 20 — 30 grādu leņķī uz priekšu, lai atvieglotu pīlēnu izkļūšanu no tā. Skreju nedrīkst aizsegt zari, lai pīle varētu pielidot pie tās.
Mākslīgās ligzdošanas vietas jāsargā no plēsējiem, īpaši — no meža caunas un Amerikas ūdeles. Lai būri pasargātu, zem būra ap stabu vai koka stumbru ierīko skārda konusu. Pietiekami lielu, lai plēsējs to nepārvarētu.
Tuneļveida ligzdvietas
Visbiežāk tomēr ierīko tuneļveida ligzdvietas. Tās pīlēm vienlaikus nodrošina labu aizsardzību gan no plēsējiem zīdītājiem, gan arī no putniem. Pētījumi liecina, ka putni tās aizņem labprātāk nekā citas ligzdvietas.
Šādas ligzdvietas parasti veido, starp dubultu metāla vai plastmasas sietu loksnēm ievietojot ap
5 cm biezu siena slāni. Starp ārējo sieta slāni un sienu ievieto ruberoīdu vai kādu citu ūdensnecaurlaidīgu materiālu, lai perējošo pīli pasargātu no mitruma, kā arī pagarinātu ligzdvietas kalpošanas ilgumu. Šādu dubultu sietu, kas pildīts ar sienu, sarullē, izveidojot aptuveni metru garu un ap 30 cm diametrā resnu siena cilindru. Latvijas apstākļiem piemēroti ir arī dēļu koridori, kuru pamatu veido 30×30 cm plats un augsts dēļu koridors aptuveni metra garumā. Lai padarītu to pēc iespējas līdzīgāku dabiskajām ligzdošanas vietām, no ārpuses nomaskē ar niedru vai kādu citu ūdenstilpē augošu augu kūļiem.
Ligzdā jāievieto arī smalks siens vai pērnā kūla. Lai vējš ligzdas materiālu neaizpūstu no ligzdvietas, tās galos 5 — 10 cm augstumā piestiprina mīkstu stiepli, zem kuras ligzdas materiālu sablīvē.
Var lietot arī dobtos baļķēnus, kurus tāpat veido metru garus ar iekšējo diametru ap 30 cm. Arī šādus baļķēnus vajag apjozt ar niedrēm vai kādu citu ūdenstilpei raksturīgu materiālu. Tāpat tajos jāievieto arī ligzdas materiāls, kas tuneļa galos jānostiprina ar stiepli.
Tāpat kā citas mākslīgās ligzdas, arī šīs izvieto ūdenstilpē. Vislabāk tās novietot uz pietiekami garas metāla caurules, lai pasargātu no peldošajiem plēsējiem. Ja izmanto koka stabus vai mietus, tiem jāpierīko skārda konusi, kas plēsējiem neļaus uzrāpties līdz ligzdai.
Ar zaru kaudzi nepietiek
Viens no senākajiem mežapīļu mākslīgo ligzdvietu veidiem ir zaru kaudzes. Tās veido, izcērtot dīķa malā vai pašā dīķī augošos krūmus un izveidojot ūdenī no tiem kaudzes. Šādās zaru kaudzēs pīle ir daļēji pasargāta no lidojošajiem plēsējiem, bet pilnīgi neaizsargāta no Amerikas ūdeles vai citiem plēsējiem. Tāpēc šis savlaik tik populārais mākslīgo ligzdvietu ierīkošanas veids praktiski vairs nav izmantojams.
No interneta.
