Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags’’ 15. marta numurā. Dzied kā pēdējo reizi mūžā Atpakaļceļā no pludmales mūs citā virzienā aizvilina mūzikas skaņas, kas plūst no kādas āra kafejnīcas terases, kur spēlē kubiešu mūziķu grupa.
Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags”” 15. marta numurā.
Dzied kā pēdējo reizi mūžā
Atpakaļceļā no pludmales mūs citā virzienā aizvilina mūzikas skaņas, kas plūst no kādas āra kafejnīcas terases, kur spēlē kubiešu mūziķu grupa. Aizrautība, ar kādu viņi atdodas ritma, melodijas un vārdu kompozīcijām, ir neaizmirstama. Katra dziesma, ko viņi dzied, skan tā, it kā tas būtu pēdējais, ko savā mūžā var izdarīt. Pārtraukumā viens no mūziķiem pienāk pie mums un vaicā, no kurienes esam. Uzzinot, ka no Latvijas, viņš jautā, vai tagad tur ir auksts.
Pabijuši Kubas vienā krastā, dodamies uz Rietumiem, kur ceram ieraudzīt dabisko Kubu. Jau neilgi pēc izbraukšanas no Havanas tālumā no palmu aizsega iznirst kalnu grēda Cordillera de Guaniguanica. Šajā brīdī apņemamies uzkāpt vismaz vienā kalnā.
Divu veidu autobusi
Starp pilsētām kursē divu veidu autobusi — “Viazul”, kas domāti tikai tūristiem, un “Astro”, kas pārvadā gan ārzemniekus, gan vietējos iedzīvotājus. Tā nu iznāk, ka šoreiz braucam ar “Astro”, kas, kā teikts ceļvedī, esot lēnāki un bieži lūstot. Sākumā šķiet, ka nebūs tik traki, taču ceļā atklājas īstenība. 150 km garā brauciena laikā autobuss apstājas trīs reizes uz 10 minūtēm, lai šoferi varētu padzerties, atpūsties un nomainīt viens otru, bet atpakaļceļā piestāj, lai sagaidītu jau iepriekš sarunātu iezemieti, kurš atnes kartupeļu maisu vienam no vadītājiem. Rodas iespaids, ka autobuss kursē to vadītāju, nevis pasažieru vajadzībām.
Rums un cigāri
Ierodoties Pinar del Rio, dodamies uz ruma rūpnīcu, kur blakusesošajā veikaliņā degustējam dažādu veidu rumu, kā arī to lēti iegādājamies. Ieeja cigāru fabrikā ir liegta, jo tā jau vairākus gadus tiek rekonstruēta. Pēc steidzīgas pastaigas pa šo pilsētu dodamies uz pēdējo mūsu apmešanās vietu — Viņales. Tā ir maza lauku pilsētiņa, uz kuru ved līkumains augšupejošs ceļš un kuru ieskauj kalni. Pilsētas uzbūve, tāpat kā Varadero, ir ļoti vienkārša — ielu tīkls veido precīzus kvadrātus, apmaldīšanās iespējamību samazinot līdz minimumam.
Par to, ka esam laukos, liecina vistas ar jauno cāļu perējumu ielu malās, pagalmos striķī piesietās cūkas, brīvi ganošies zirgi, kazas un aitas, suņi, kas izrāda par mums interesi un, kā naktī noskaidrojam, arī nepārtrauktā gaiļu sadziedāšanās. Taču tik un tā te valda miers, klusums un dabiskums.
Iepazinuši pilsētu, nākamajā dienā agri no rīta dodamies kāpšanai piemērota kalna meklējumos, jo tuvumā esošie ir ar tik stāvām nogāzēm, ka pat pieredzējušam alpīnistam būtu grūti tur uzrausties. Ejot garām kādai lauku mājai, tās priekšā stāvošā sieviete jautā, vai nevēlamies redzēt, kā tin cigārus. Mēs, protams, nespējam atteikties un sekojam iekšā būdiņā. Redzējuši šo īpašo procesu, piedāvātos cigārus arī nopērkam — desmit par CUC 10, ko var uzskatīt par ļoti izdevīgu pirkumu.
Grafiti kalnos
Tālāk, ilgi līkumojot, turpinām ceļu kalnu virzienā, apskatām arī milzīgu uz kalna sienas veidotu grafiti, sauktu par Mural de la Prehistoria, ar senu dzīvo organismu attēlojumiem. Negaidīti mums par pavadoni piesakās kāds vietējais zemnieks, kurš palīdz atrast īsto ceļu un uzkāpt 300 m augstā pakalnā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz lejā esošajiem sarkanajiem tīrumiem ar zaļiem tabakas stādiem, palmām un nelielām viensētām.
***
Visa ceļojuma laikā ar dabu mums radās daudz ciešāks kontakts nekā ar cilvēkiem. No piedzīvotā var secināt — būt kubietim Kubā, iespējams, ir labi, būt tūristam Kubā — pretējs variants. Gluži tāpat kā pirmajā vakarā Havanu ieraudzījām laternu gaismā, arī prom braucam, kad valda tumsa. Vēl pēdējo reizi pa lidmašīnas šauro lodziņu paskatāmies uz lejā guļošo pilsētu, kas atgādina milzīgu zvaigznāju bezgalīgā kosmosa telpā, vienu veselumu, kur negatīvais kļūst nebūtisks. Tieši tāda tā arī paliks mūsu atmiņās.
