Ilgas laulības pamatā — cieņa vienam pret otru.
Ilgas laulības pamatā — cieņa vienam pret otru
Zalves pagasta “Spriciņos” Zentai un Arnoldam Upīšiem 25. martā bija svētku diena — pirms 60 gadiem viņi savas dzīves saistīja kopā. Pārdomājot kopā nodzīvotos gadus, pāris teic — neesot bijis laika strīdēties.
Paša rokām celta māja
Iebraucot “Spriciņu” sniega pieputinātajā pagalmā, mani sagaida divi kaķi, kuri pa durvju spraugu pamanās iesprukt istabā, taču saimniece viņus atkal izraida ārā. “Spriciņu” māja uzreiz piesaista uzmanību, un, kā vēlāk sarunā uzzinu — tā ir celta saimnieka rokām. Gan Zentas kundzes, gan Arnolda kunga brīvais laiks pēc darba kolhozā pagājis, ceļot māju un kopjot saimniecību.
Zalves pagasts ir Zentas kundzes dzimtā puse, bet Arnolds Upītis jaunībā dzīvoja Jēkabpils apriņķa Mēmeles pagasta “Laiviņās”. Tagad tēva māju un arī apkārtējo saimniecību vietā plešoties “tuksnesis”. Par satikšanos un kopā sagaidīto nu jau 60. pavasari labprātāk stāsta Arnolda kungs, bet viņa sieva sarunā iesaistās tad, kad vīra teiktais jāpapildina vai jāizlabo.
“Šis tas jau padomā!”
Bija 1947. gada rudens, un tolaik Arnolda kungs bija pašos precību gados. Tēvs izlēmis, ka Arnoldam jābrauc uz Neretu un jānodod apcirkņos atlikusī labība. Iejūguši zirgu, un puisis devies ceļā, Neretā bijis jau agrā rīta stundā. “Šādās reizēs bija jāgaida rindā, un, kamēr visu nokārtoja, pagāja gandrīz visa diena. Man blakus ar vezumu piebrauca vēl viena sieva un, lai īsinātu laiku, sākām runāties. Izstāstīju, ka dzīvojam un saimniekojam kopā ar tēvu, māte mirusi, bet saimnieces joprojām nav. Un tad mana jaunā paziņa saka — “Spriciņos” dzīvojot viņas māsīca, kura vēl nav precējusies. Man tik to vajadzēja dzirdēt! “Spriciņu” mājas visā apkārtnē tolaik bija izdaudzinātas, un man šis tas jau bija padomā!” atceras Arnolda kungs.
Līgavu brauc lūkot divreiz
Pārbraucis mājās, puisis uzreiz tēvam paziņoja, ka precēsies. Tēvs sākumā bija neapmierināts un pat iebilda, bet Arnolds bija cieši apņēmies precēties ar “Spriciņu” meitu. “Izlūkbraucienā” Arnolds cerēja sastapt savu nākamo sievu, taču tas neizdevās, jo Zentas nebija mājās. Pēc kāda laika Arnolds atkal iejūdza zirgu un devās uz “Spriciņu” pusi, tikai vispirms iegriezās pie Zentas māsīcas, kura dzīvoja turpat netālu. Abi izlēma, ka pēc pusdienām dosies uz “Spriciņiem” un māsīca viņus iepazīstinās. Taču abiem par lielu pārsteigumu pēc neilga laika Zenta pati ieradās māsīcas mājās, un nu jau abi jaunieši varēja viens otru redzēt vaigu vaigā.
Kašķus “laiž pār galvu”
Jaunā ģimene pēc kāzām sāka dzīvot Zentas vecāku mājās “Spriciņos”. Ar laiku veco ēku nojauca, un Arnolds uzcēla jaunu. “Kad nodibināja kolhozu, viss laiks un darbs bija jāiegulda tur. Daudzus gadus nostrādāju kolhozā par traktoristu, reizēm rāvos pat 36 stundas bez pārtraukuma. Bijām jauni, gribējām uzcelt māju, bet tam vajadzēja naudu. Tā arī dzīvojām — pa dienu darbā kolhozā, tad pašu saimniecībā, bet nopelnīto naudu ieguldījām mājā,” stāsta Arnolds Upītis.
Zentas kundze teic, ka kopā nodzīvoto 60 gadu laikā tā īsti neesot bijis laika strīdēties: “Tagad jau ir daudz brīva laika, bet vai tad vairs jāstrīdas? Gadījās jau kāds kašķis, bet tos vienmēr “laidām pār galvu” un dzīvojām tālāk.”
1977. gadā Arnolda kungam par darbu kolhozā piešķīra moskviču, un ar to ģimene apceļoja skaistākās Latvijas un Lietuvas vietas.
60 gadu ilgas laulības pamatā bijusi cieņa vienam pret otru, darbs, rūpes par ģimeni un pavardu un, protams, mīlestība.
