Bija 2006. gada septembra piektdiena. Skaists saulains rīts. Tajā dienā es neaizbraucu uz darbu Rīgā, bet paliku mājās Aizkrauklē, jo slikti jutos.
Bija 2006. gada septembra piektdiena. Skaists saulains rīts. Tajā dienā es neaizbraucu uz darbu Rīgā, bet paliku mājās Aizkrauklē, jo slikti jutos. Pirms doties pie ārsta, man bija jānogādā mazā meitiņa Elīna skolā Aizkraukles pagastā. Braucām mašīnā pa Enerģētiķu ielu. Satiksme bija ļoti intensīva abos virzienos, un tad ar mums notika tas, ko nevienam cilvēkam negribētos novēlēt. Pēkšņi mašīnu sanesa, sāka mētāt pa ceļu. Es netiku galā ar mašīnas vadību, un mēs ietriecāmies ceļmalas elektrības stabā un ielidojām grāvī. Sitiens pret stabu iznāca tieši meitiņas pusē.
Kad nedaudz atjēdzos, vēl esot šokā, atsitu meitiņas pusē durvis un teicu, lai viņa ātrāk kāpj ārā no mašīnas. Mazā raudāja, tecēja asinis. Redzēju, ka viņa ir vēl lielākā šokā. Izlēcu no mašīnas un pieskrēju viņai no otras puses, palīdzēju izkāpt. Tad gājām tālāk no mašīnas, jo elektrības stabs, kurā ietriecāmies, jebkurā brīdī varēja uzkrist mums virsū. Nesapratu, kas man ir jādara, kur mans telefons.
Bet visvairāk šokēja tas, ka ceļa malā bija sastājies daudz mašīnu, no kurām bija izkāpuši cilvēki un kā izrādē stāvēja un vienkārši skatījās uz mums, bet neviens, ieskaitot manus bijušos kolēģus, nepienāca mums klāt, nepiedāvāja palīdzību, nepiezvanīja “ātrajiem”! Mazā histēriski raudāja.
Tad garām brauca Sandra ar savu vīru. Redzot, ka notikusi avārija, nevilcinoties ne mirkli, noskrēja lejā pie mums ar meitiņu, piedāvāja palīdzību, aizveda mazo uz slimnīcu un visu laiku, kamēr es vēl biju pie mašīnas, viņa bija blakus manam bērnam. Palīdzēja, atbalstīja, mierināja, runāja ar ārstiem, neatstājot manu meitiņu vienu ar svešiem cilvēkiem.
Nolēmu pastāstīt par šo gadījumu, jo tādu cilvēku, kuri palīdz šādās situācijās, ir ļoti maz. Mūsu tautas lielākā daļa vienkārši ir tādi, kuriem patīk noskatīties uz notiekošo no malas, bet piedāvāt palīdzību un reāli palīdzēt nevar, negrib vai arī nemāk. Bēdīgi, bet fakts.
Es ļoti lepojos, ka manu draugu, paziņu, kolēģu vidū ir vismaz viens cilvēks, kurš tiešām var, prot un grib palīdzēt citiem! Un, galvenais, arī palīdz! Tā ir Sandra Jēkabsone — mūsu lepnums!
