Esmu ļoti priecīgs, ka beidzot klāt Lieldienas. Tas nozīmē, ka beidzas arī Izabellas gavēņa programma. Tā jau bija šausmīgāka par mūka vientuļnieka ikdienu.
Esmu ļoti priecīgs, ka beidzot klāt Lieldienas. Tas nozīmē, ka beidzas arī Izabellas gavēņa programma. Tā jau bija šausmīgāka par mūka vientuļnieka ikdienu.
40 dienu pirms Lieldienām viņa virtuvē pie sienas piesprauda lielu plakātu ar gavēņa noteikumiem. Tie visi sākās ar priedēkli “ne” — neēst gaļu, neskatīties nekvalitatīvus televīzijas raidījumus, nedzert kafiju, nepļāpāt pa mobilo tālruni.
Diemžēl visas Izabellas apņemšanās bija jāpilda man. Viņai tas kaut kā neizdevās. Es, piemēram, domāju, ka viņa 40 dienu vismaz neskatīsies savus seriālus, bet nekā! Viņai, lūk, esot “jātur roka uz notikumu pulsa”(jā, jā, tik tēlaini viņa teica!). Par laimi, par nekvalitatīviem raidījumiem viņa uzskatīja tikai sporta pārraides.
Viendien deviņos vakarā iegāju virtuvē — un ko es ieraudzīju? Mana Izabella ēd gaļu, ka ausis vien kust! Es saku, ka ir taču gavēnis, bet viņa atbild, ka tas viņai esot sirdī. Galvenais — jāieklausās savā organismā, un tas viņai prasot tieši gaļu.
Izabella kafiju bija noslēpusi, bet pati gan slepeni dzēra. Es pēc smaržas to sajutu. Nu manas ciešanas beigušās. Tagad man patiešām sākas īsti svētki.
Indriķis
