Olu krāsošana Lieldienām ir ne tikai tradīcija vai rituāls, bet arī tādas kā sacensības — kuram tās izdosies visskaistākās.
Olu krāsošana Lieldienām ir ne tikai tradīcija vai rituāls, bet arī tādas kā sacensības — kuram tās izdosies visskaistākās. Mazliet gan žēl, ka līdz ar svētkiem šie mazie mākslas darbi zūd. Tāpēc klintainiete Skaidrīte jau vairākus gadus kolekcionē Lieldienu olas, turklāt ne jau mākslīgās, bet īstās.
Šī tradīcija Skaidrītes kundzes ģimenē sākās pirms daudziem gadiem — visi kopā izvēlējās visskaistāko Lieldienu olu un nolika to plauktā. Ar laiku izveidojās paliela kolekcija. Savulaik olas krāsoja galvenokārt sīpolu mizās, rotājot tās ar lapiņām un citiem dabas materiāliem. Tāpēc lielākā daļa olu bija līdzīgas, bet tomēr atšķirīgas.
Vēlāk radās iespēja izmantot speciālās krāsas, un uz latviski brūno olu fona labi izskatījās arī krāsainākas skaistules. Klintainietes meita Gundega atceras, ka viņai ļoti patika kāda ola, kas laistījās spilgti sarkanīgos toņos, jo tā bija visatšķirīgākā. Interesantas bijušas arī pundurvistiņu nelielās oliņas, kuras krāsot vajadzēja īpaši rūpīgi, toties rezultāts iepriecināja.
Uzzinot par šo interesanto kolekciju, daudzi brīnoties, vai tiešām vārītas olas var uzglabāt ilgstoši un vai tās nesāk smakot? Nekā tamlīdzīga! Ja olas čaumala ir vesela, tās var glabāties ilgi. Ar laiku olas saturs izžūst, un tā kļūst viegla. Pagaidām neviens “nelāgs” incidents nav gadījies.
Skaistā kolekcija gan zuda, kad Skaidrītes kundze mainīja dzīvesvietu. Žēl bijis gadiem krātās bagātības, tāpēc pirms pāris gadiem viņa šo tradīciju atjaunoja, un atkal plauktā rindojas raibi krāsotas Lieldienu olas — katru gadu pa vienai.
Lai arī tagad ir tik dažādi veidi, kā izdaiļot Lieldienu olas, Skaidrītes kundzei vislabāk patīk sīpolu mizās krāsotās. Arī tās var papildināt ar dažādiem moderniem rotājumiem, un tagad šajā darbā vislielākie palīgi ir mazbērni, kuri ir izdomas bagāti.
