Ievai (vārds ir mainīts) nu jau nedaudz pāri 60, bet viņai nav ģimenes. Un tikai tāpēc, ka bērnībā pārdzīvoja tēva un mātes nesaskaņu traģēdiju.
Ievai (vārds ir mainīts) nu jau nedaudz pāri 60, bet viņai nav ģimenes. Un tikai tāpēc, ka bērnībā pārdzīvoja tēva un mātes nesaskaņu traģēdiju.
— Kad biju maza meitene, es daudz ko nesapratu, bet gadu gaitā uzzināju, cik briesmīgas var būt sievietes un vīrieša attiecības, ja viņus nevieno ne mīlestība, ne cieņa, — stāsta Ieva.
Izmanto kalponi
— Savulaik manam tēvam, kurš par māti bija daudzus gadus vecāks, piederēja lauku saimniecība. Māte viņa mājās bija gane, un, kā tagad saka, saimnieks viņu sāka seksuāli izmantot jau 15 gadu vecumā. No apkārtējiem cilvēkiem abi to slēpa, jo vīrietis meiteni piedraudēja padzīt un apkaunot viņu, sakot, ka viņa tiekas ar citiem puišiem. Mana māte bija bārene, jo viņas vecāki gāja bojā karā, bet tuvinieku, kas viņu aizstāvētu, nebija.
Tāpēc meitene pacieta visu, ko ar viņu darīja. Saimnieka māte gan juta, ka dēls kaut ko slēpj, bet viņai nenāca ne prātā uztraukties bārenes dēļ. Dēlam bija pāri 40, un viņam bija arī vairākas tuvas draudzenes, kuras cerēja, ka reiz kāda būs saimniece viņa mājās…
Negribēts bērns
Kas zina, kas notiktu tālāk. Varbūt mana māte, sākoties kolhozu laikam, no sava izkalpinātāja tiktu vaļā, taču viņu sakaram bija sekas — mātei 16 gados “pieteicos” es. Pēc daudziem gadiem māte man pastāstīja, cik negribēts bērns es biju. Saimnieks viņai lika strādāt un cilāt smagus spaiņus un pat maisus. Viņš cerēja, ka trauslā meitene neizturēs un grūtniecību varēs pārtraukt. Viņš māti pat aizveda pie kādas vārdotājas, taču viņa, acīmredzot būdama godprātīga sieviete, pateica, ka bērnam pasaulē jānāk un viņš jāmīl.
Tad mans tēvs māti padzina, un es piedzimu tuvākajā pilsētiņā, kur māte īrēja istabiņu pie labiem cilvēkiem. Viņi mani arī pieskatīja, kamēr māte strādāja vietējā maizes ceptuvē. Iespējams, viņas dzīve būtu izveidojusies pavisam citāda, ja tajā atkal neienāktu mans tēvs.
Ciešanu murgs
Kādā rudens dienā viņš ieradās pie mātes un paziņoja, ka dzīvos pie mums. Sāka strādāt par grāmatvedi un drīz vien saņēma dzīvokli. Tā mēs mitām kopā, taču vecāki joprojām nebija precējušies. Māte reiz gribēja pārcelties uz Rīgu, taču tēvs viņai to kategoriski aizliedza. Es toreiz vēl nesapratu, kas ar viņiem notiek. Tikai dažkārt vakaros, kad mani nolika gulēt, es otrajā istabā dzirdēju savādu troksni — apslāpētas mātes raudas un tēva šņācošo balsi. Vēlāk sapratu, ka viņš māti sita…
Kad sāku mācīties skolā, arvien vairāk jutu, ka mūsu ģimenē kaut kas nav kārtībā. Taču nevienam neko nedrīkstēju jautāt. Tomēr reiz sadūšojos un mātes draudzenei pastāstīju par to, kas vakaros notiek mūsu dzīvoklī. Atceros, Vijas tante noslaucīja asaras, piespieda mani pie krūtīm un izdvesa: “Nabaga, nabaga bērns. Cik ļoti tavai mātei jācieš šī briesmīgā veča dēļ…”
“Nokrīt” no kāpnēm
Tēvs izskatījās ļoti vecs, asiem sejas vaibstiem. Tagad fotogrāfijās redzu, cik ļaunas bija viņa acis un nežēlīga seja. Māte bija ziedoša sieviete, tikai bieži viņas miesu klāja zilumi.
Reiz, agrāk pārnākot no sarīkojuma, ieraudzīju, kā tēvs, sagrābis māti aiz matiem, dauzīja viņas galvu pret sienu. Es skaļi iekliedzos un, paķērusi pirmo priekšmetu — biezu grāmatu, metos tēvam virsū un no visa spēka situ pa galvu. Viņa rokas no mātes atlaidās, un tēvs uzbruka man. Nezinu, kur trāpīja viņa sitieni, taču es zaudēju samaņu un, kad atvēru acis, biju slimnīcā. Māte raudādama sēdēja pie manas gultas. Viņa lūdza neteikt ārstam patiesību, citādi tēvs būšot vēl dusmīgāks. Lai sakot, ka nokritusi no kāpnēm… Es izveseļojos, bet no tēva laipnu vārdu nesagaidīju.
Beidzot apprecas
Tad māte naktīs sāka nenākt mājās. Viņa ieradās tikai darbā, kur mēs tikāmies. Māte uz laiku bija aizgājusi dzīvot pie draudzenes. Tomēr tēvam miera nebija, un viņš pēkšņi paziņoja, ka māti apprecēs, bet mani atzīs par savu meitu. Māte atgriezās mājās, un mums abām nu bija tāds pats uzvārds kā tēvam. Klasesbiedri par to nedaudz pabrīnījās, bet neviens jau nezināja, kas notika aiz mūsu dzīvokļa durvīm.
Un tad māte satika vīrieti, kurā iemīlējās. Protams, to uzreiz pamanīja viņas vecais vīrs, kurš jau bija impotents, taču viņa ļaunums kļuva vēl lielāks. Es tajā laikā jau studēju un mājās biju reti. Tomēr pēdējo reizi, kad abus vecākus redzēju kopā, atceros, it kā tas būtu noticis vakar.
Gaida ar siksnu
Brīvdienās biju atbraukusi viņus apciemot un aizgāju uz balli. Kad pēc pusnakts pārnācu, mātes vēl nebija. Tēvs skatījās televīzijas raidījumus un ar mani nerunāja, taču pamanīju, ka viņam blakus nolikta plata ādas siksna. Savā istabā aizgāju gulēt, bet pamodos no mātes vaimanām. Atvēru durvis un ieraudzīju, kā viņa, nometusies ceļos un aptvērusi tēva kājas, lūdzās: “Es vairs nespēju ar tevi dzīvot, dod man brīvību! Kāpēc tu mani visu mūžu moki…”, bet tēvs viņu sita ar plato siksnu un drausmīgiem vārdiem lamāja. Es zvanīju pie kaimiņu durvīm, un viņi abus izšķīra. Man neviens neko nepaskaidroja.
Vēlāk nekas daudz nemainījās. Tikai reiz, kad tēva nebija mājās, māte man izstāstīja savu skumjo dzīvesstāstu. “Meitiņ, es tevi nekad neesmu varējusi aizstāvēt un arī atklāt, ka tevi mīlu. Tēvam tas nepatiktu, jo viņš uzskata, ka es piederu viņam vienīgajam. Kad manis vairs nebūs un tu satiksi mīļu cilvēku, mācies no manām kļūdām. Neprecies ar vīrieti, kurš kaut nedaudz līdzinātos tavam tēvam.”
Nepārvaramās bailes
Māte, šķiet, juta, ka tā būs mūsu vienīgā un arī pēdējā saruna. Pēc pāris gadiem, kad es jau strādāju un dzīvoju atsevišķi, māte savā darbavietā pēkšņi saļima, jo viņas sirds bija apstājusies. Bērēs viņas draudzene pačukstēja, ka mātei bieži bijušas sāpes krūtīs, bet ārstu viņa neapmeklējusi. Aizbraucot tēvam pateicu, lai pie mātes kapa nenāk un ka es par viņu neko vairs negribu zināt. Viņš mūža miegā aizmiga pēc vairākiem gadiem, un viņu radinieki apglabāja citā kapsētā, kur es nekad neesmu bijusi un nekad arī neiešu.
Savam tēvam varu “pateikties” par to, ka man nav ģimenes, jo tā arī nesatiku vīrieti, no kura zemapziņā nebūtu baidījusies. Tomēr es neesmu vientuļa, jo izaudzināju pieņemtu meitiņu, kura mani sauc par māmulīti.
Taču joprojām naktīs, kad uz ielas dzirdu kliedzienus vai raudas, trūkstos no miega, un man šķiet, ka tēvs atkal sit māti.
