Marta pirmajā nedēļā sajutām gan pavasari, gan ziemu, kura vienā dienā pārklāja zemi ar balti pūkainu sniega segu. Taču pavasara siltais vējš un lietus ātri vien aizskaloja bērnu celtos sniegavīrus.
Marta pirmajā nedēļā sajutām gan pavasari, gan ziemu, kura vienā dienā pārklāja zemi ar balti pūkainu sniega segu. Taču pavasara siltais vējš un lietus ātri vien aizskaloja bērnu celtos sniegavīrus. Un dārzā atkal smaržo sniegpulkstenītes, un zaļu lapu čemurus pret sauli vērš tulpju un narcišu ceri. Man patīk pavasaris ar savām smaržām, draiskulīgo vēju un gaišām domām. Dabā un cilvēkos viss mainās, plaukst un zaļo.
Neko jaunu savās pārdomās gan nepateikšu. Tikai jau zināmo — lai dzīvotu veselīgi, daudz jākustas, jāēd, lai dzīvotu, nevis otrādi, un jādomā labas domas, lai katrā dienā, pat ja tā ir apmākusies, mēs kaut mirkli tomēr ieraudzītu mākoni ar zelta maliņu.
Man nedēļa sākās ar Latvijas Pensionāru federācijas sanāksmi Rīgā, kurā apspriedām pensionāru problēmas un kā tās risināt. Domājam, ka visā valstī jāievieš vienādi kritēriji mazturīgo un trūcīgo cilvēku statusa noteikšanai un ar likumu jānosaka vienotas atlaides. Labklājības ministrijas speciāliste Maruta Pavasare mums stāstīja par koncepcijas būtību — ja valdība to atbalstītu, tad katrai ministrijai normatīvajos aktos trūcīgajiem un mazturīgajiem būtu jāparedz dažādas nodevu un maksājumu atlaides. Kopš atjaunota Latvijas brīvvalsts, daudz kas ir mainījies. Ir izaugusi jauna paaudze, kura nav pieredzējusi ne padomju laikus, ne arī sakārtotu demokrātisku valsti. Arī mēs, pensionāri, pašlaik nevaram dzīvot pa vecam. Mēs negribam samierināties, ka valdība nevēlas iedziļināties valsts vecākās paaudzes problēmās. Mēs padomju laikā saražojām tās vērtības, kuras tagad ar vieglu roku var privatizēt, pirkt un pārdot, kam vien vēlas, un rezultātā valsts kļūst arvien nabadzīgāka. Par to liecina inflācijas divciparu skaitlis un tautas nabadzība.
Visi saprotam, ka arī pensiju indeksācija pensionāru dzīvi neuzlabos, jo inflācija vissāpīgāk skar trūcīgos cilvēkus. Mēs cietām klusu, kad valdība ar grozījumiem 2007. gada budžetā, izmantojot sociālā budžeta ievērojamo pārpalikumu, “stiķēja” kopā valsts bezdeficīta budžetu un “dzēsa” deficītu pamatbudžetā. Mēs pacietām arī to, ka ikgadējā pensiju indeksēšana, kuras mērķis ir vismaz daļēji pasargāt darba mūžā nopelnīto no inflācijas “zobiem”, tiek saukta par pensiju palielināšanu. Valdība labi zina, ka mūsu ikdienišķo vajadzību sektorā — pēc pārtikas un medikamentu cenām, komunālo pakalpojumu maksājumiem un sadzīves preču vērtības — inflācija jau sen nav vidējo rādītāju līmenī, bet gan dubultojusies.
Kur palika solījums, ka pensionāri par darba stāža gadiem līdz 1996. gadam no 2008. gada 1. janvāra 19 santīmu vietā saņems 40 santīmu? Nu mums to sola tikai no 1. jūnija. Ja no 1. aprīļa indeksēs pensijas līdz 150 latiem, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, tad indeksācija skartu apmēram 90 procentu pensionāru.
Nu mūs atkal “baro” ar jaunu solījumu, proti, no 2009. gada noteikt piemaksu vecuma pensijai visiem pensionāriem neatkarīgi no pensiju apmēra un apdrošināšanas stāža. Tāpat Labklājības ministrijas izstrādātie grozījumi Pensiju likumā paredz indeksēt visas pensijas, un vidējā piemaksa līdz 2009. gadam būtu apmēram 34 lati. Vai šiem solījumiem varam ticēt? Pieredze gan rāda — diezin vai.
Interesanti notikumi arvien pārsteidz Latvijas politiķu aktivitātēs. Valdību saniknojusi Aigara Štokenberga nostāja, jo viņš un domubiedri paziņoja, ka minimālā pensija valstī nedrīkst būt mazāka par iztikas minimumu un šī ideja bez kavēšanās jāievieš dzīvē. Nu par to var tikai sapņot!
Samezglojies “Latvijas pasta” darbs. Tā jaunajam vadītājam, kuru satiksmes ministrs Ainārs Šlesers vienpersoniski šajā amatā iecēla, jābūt burvim, lai sakārtotu uzņēmumu, kurš pagājušajā gadā strādāja ar 10 miljonu latu zaudējumu. Es tomēr nesaprotu, kāpēc nav nomainīts pats satiksmes ministrs, jo Šlesers gadu gaitā ir pierādījis, ka nejēdz vadīt ministrijai pakļautās instances, kā arī sakārtot Latvijas ceļus, kuri ir katastrofāli. Cik ilgi ministrs var tik slikti strādāt un palikt amatā? Līdzīgi ir ar Aivaru Lembergu, kuru pagājušajā nedēļā atbrīvoja no mājas aresta. Arī te es nesaprotu, kā smagos kriminālnoziegumos apsūdzēta amatpersona joprojām var būt pilsētas mērs un ieņemt citus atbildīgus amatus dažādās lielās firmās? Vienkāršs “mirstīgais” gan to nekad nevarētu.
Skumdina aptaujas dati par iedzīvotāju izdzīvošanas iespējām. Ko gan var gribēt, ja par latu veikalā vairs nenopirkt pienu un maizi, bet kefīrs vispār jāizsvītro no ēdienkartes, arī siers kļuvis par ekskluzīvu delikatesi. Vidzemē bankrotējuši gandrīz visi autoveikali, jo laukos cilvēkiem nav naudas pārtikas iegādei. Lai izdzīvotu, daudziem pensionāriem ir jāstrādā, un par to var priecāties tie, kam laba veselība, taču slimajiem cilvēkiem ikdiena ir pelēka.
Lai tā nebūtu, mēs, Aizkraukles pilsētas pensionāri, darām, ko varam, lai cilvēki neslīgtu pesimismā. Nupat izstrādājām projektu un saņemsim 500 latu, lai biedrībai iegādātos datoru. Mēs cenšamies piedalīties visās pilsētā organizētajās aktivitātēs un dzīvojam laikam līdzi, palīdzam cits citam. Kopības izjūta rada dzīvesprieku, un arī darbi labāk veicas.
Priecājos, ka atkal svinam
8. martu, jo sievietes šos svētkus ir godam nopelnījušas. Man svētdien kopā ar ģimeni un draugiem bija jāsvin arī vārdadiena. Tas ir skaists vakars, kad kopā pulcējas gan kuplā ģimene, gan jaunības draugi. Runājam par bērniem un mazbērniem, par politiku un Latvijā notiekošo. Man patīk rīkot viesības un gatavot cienastu. Esmu mājas cilvēks un mīlu dzīvi ar visiem darbiem gan dārzā, gan mājās. Nu ir tie gadi, kad sirdi aizkustina ģimenes un draugu mīlestība un uzmanība. Domāju, ka vecākā paaudze ir savas tautas “koka saknes” un nākamās paaudzes no šīm saknēm gūs spēku un dzīves gudrību.
Mani aizkustina Kārļa Skalbes vārdi: “Sēsties, saulīte, dimanta krēslā,/Valdi pār Latvijas pakalniem brīviem,/Aizdzen miglu no birzīm un druvām,/Rādi tautai skaidrības ceļu!”.
