Ritas kundze Aizkrauklē: — Uzskatu, ka Rīgas domei nevajadzētu pieļaut aktivitātes ne no vienas, ne no otras puses. Atcerēties un pieminēt leģionārus tikpat labi var arī mājās.
Ritas kundze
Aizkrauklē:
— Uzskatu, ka Rīgas domei nevajadzētu pieļaut aktivitātes ne no vienas, ne no otras puses. Atcerēties un pieminēt leģionārus tikpat labi var arī mājās.
Lidija Sakse,
skrīveriete:
— Piemiņas diena ir vajadzīga un būtu jānodrošina mierīga tās norise, žēl, ka iejaucas cilvēki, kuri īsti neizprot šīs dienas nozīmi. Manu radu un paziņu vidū bija vairāki leģionāri, arī abi mani brāļi. 16. martu vienmēr atzīmējām. Tagad mani brāļi jau aizsaulē, un es šajā dienā arvien padomāju par viņiem, atceros viņu nebūt ne vieglās dzīves gājumu.
Aivara kungs
no Neretas:
— Tāda ir mūsu tautas vēsture. Nereti gadījās tā, ka brālis karoja pret brāli, tas jau nebija mūsu karš. Un tas, ko šie vecie leģionāri 16. martā atceras, ir kara izpostītā dzīve un kritušie draugi. Domāju, ka “antifašistiem” nav pamata satraukumam. No cilvēkiem, kam rokās ziedi, nav jābaidās.
Ira Antoneviča,
zalviete:
— Šajā laikā atceros savus mīļos, nu jau diemžēl aizsaulē aizgājušos cilvēkus — savu vīru un brāli, kuri bija leģionāri. Kādreiz daudz par to ģimenē runājām, katru gadu pieminējām kritušos.
Aija Riekstiņa
no Jaunjelgavas:
— 16. marts man neko nenozīmē. Zinu, ka tā ir latviešu leģionāru atceres diena un katru gadu notiek konflikti starp nacionālboļševikiem un leģionāriem. Manuprāt, šie konflikti ir mākslīgi radīti.