Sievietēm nevajag staigāt nokārtu degunu.
Sievietēm nevajag staigāt nokārtu degunu
Kurmeniete Irina Samule ir viens no tiem cilvēkiem, kuri bija pieteikti akcijai “Latvijas lepnums 2007”. Viņa grūtā brīdī palīdzēja pagasta iedzīvotājam Raimondam Turkam. Raimonds uzskata: ja Samules kundze nebūtu īstajā brīdī palīdzējusi, viņš šodien vairs nebūtu starp dzīvajiem.
“Nepaveicu neko īpašu”
— Kas tobrīd notika?
— Situācija, kurā bija nokļuvis Raimonds Turks, bija ļoti sarežģīta. Viņam bija nopietnas veselības problēmas, kuras apdraudēja viņa dzīvību. Es savlaik desmit gadu nostrādāju Rīgas pilsētas 1. slimnīcas reanimācijas nodaļā. Paralēli strādāju arī Medicīnas institūta eksperimentālās ķirurģijas nodaļā, tāpēc man ir liela pieredze, kā rīkoties ārkārtas situācijās, kad apdraudēta cilvēka dzīvība. Man piezvanīja pagasta feldšere un lūdza aiziet pie Turka kunga. Viņai esot aizdomas, ka vīrieša dzīvībai draud briesmas. Nekavējoties devos pie viņa un konstatēju, ka problēmas patiešām ir nopietnas. Izsaucu neatliekamo medicīnisko palīdzību, noorganizēju, lai Turka kunga dzīvoklis būtu pieskatīts. Patiesībā jau nekādu varoņdarbu neesmu paveikusi. Vienkārši nedrīkstam paiet viens otram garām nepalīdzot. Īpaši tad, ja kāds cilvēks nokļuvis nelaimē. Man pašai nav klājies viegli. Taču man vienmēr blakus bijuši cilvēki, kas man ļoti palīdzējuši. Vislielāko paldies man jāsaka ārstei Altmanes kundzei Rīgā un nu jau aizsaulē aizgājušajam ķirurgam Mitkus kungam Aizkrauklē. Bez viņu palīdzības man būtu bijis grūti.
Gandarījums par izglābtu dzīvību
— Teicāt, ka strādājāt Rīgā par medmāsu. Vai darbs bija smags?
— Tolaik, kad dzīvoju un strādāju Rīgā, 1. slimnīca bija neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīca. Cilvēkus atveda ar visdažādākajām traumām un slimībām. Bieži vien no ielas, netīrus, smagi cietušus. Sanitāru nebija, un medmāsu darbs bija ļoti smags. Nebija arī tādu palīglīdzekļu un medikamentu kā tagad. Ja bija darāms kāds fiziski smagāks darbs, palīgā nāca ārsti. Telpas bija ēkas pagrabstāvā un radīja nomācošu iespaidu. Arī strādājot eksperimentālās ķirurģijas nodaļā, bieži nācās ieelpot kaitīgu ķimikāliju izgarojumus. Darbs bija interesants, taču diemžēl tā ietekmē sabojāju savu veselību. Ieguvu alerģiju pret dažādiem medikamentiem, un man bija jāmeklē cits darbs. Arī mani bērni piedzima ar dažādām veselības problēmām. Taču tādu gandarījumu par paveikto, kādu izjutu, strādājot Rīgas 1. slimnīcā, vairs neesmu jutusi ne reizi. Tur tūlīt bija redzams padarītā efekts. Visu bieži vien izšķīra pat sekundes desmitdaļas. Es joprojām apbrīnoju ārstus, kuri strādā neatliekamajā palīdzībā par viņu spēju vienā mirklī pieņemt pareizo lēmumu un glābt dzīvību. Vecā kaluma ārstiem bija milzīga pienākuma apziņa. Pat tad, ja viņš bija nostrādājis maiņu, aizgājis mājās, mirkli atpūties, zvanīja un taujāja, kā viņa pacientam klājas, vai veselība uzlabojusies.
Ziemeļnieces raksturs
— Kā nokļuvāt laukos?
— Tā bija gluži vai likteņa ironija, taču mani uz laukiem atveda mīlestība. Arī bērnam bija vajadzīga tīrāka un mierīgāka vide.
— Vai spējāt pierast pie nesteidzīgākas dzīves laukos?
— Nebija grūti. Man ir ziemeļnieces raksturs — vecāmāte bija zviedriete. Arī es visu cenšos uztvert lēnām, mierīgi un darīt no sirds, pamatīgi. Mani aizkaitināt ir grūti. Taču es ļoti ilgojos pēc pilsētas dzīves. Īpaši pēc teātra. Neskatoties uz aizņemtību un mūžīgo steigu, nebija nevienas teātra izrādes, kuru nebūtu redzējusi. Te tā visa trūka. Daudz kas bija jāiemācās no jauna. Bija jāslauc govs. Piegāju lopiņam tuvāk un mēģināju atcerēties, kā to savlaik darīja mana tante laukos. Iesāku un — izdevās. Vēlāk turēju pat divas un trīs govis.
— Vai strādājāt tikai savā saimniecībā?
— Protams, nē. Kolhozā biju komandante — atbildēju par visu dzīvojamo fondu. Pārbaudīju, vai telpas ir kārtībā, izremontētas, pierakstīju elektroenerģijas skaitītāju rādījumus, brauca studenti, viņus vajadzēja uzņemt un izmitināt. Bija jāsagaida kontrolējošo dienestu pārstāvji. Katru dienu bija kas jauns un ikdienā jāstrādā ar cilvēkiem. Kad kolhozu likvidēja, biju lietvede paju sabiedrībā “Kurmene”. Tas bija grūts laiks, no kura palikušas vien atmiņas un paaugstināts asinsspiediens.
Tukšs šķīvis un skaļš “paldies”
— Un kur strādājat tagad?
— Kurmenes pamatskolā par pavāres palīdzi. Pirms tam ilgāku laiku biju bez darba. Iztikas līdzekļu praktiski nebija. Jaunākais dēls beidza medicīnas skolu un iestājās Latvijas Universitātē, vecākais sāka strādāt robežsardzē. Sadūšojos un gāju uz pagastu lūgt palīdzību. Toreizējā pagasta padomes priekšsēdētāja Zita Smiļģe man piedāvāja dažādus darbus. Tā pagāja divas sezonas, līdz man piedāvāja darbu skolas virtuvē.
— Vai esat apmierināta ar šībrīža situāciju?
— Ļoti. Darbinieki manā vecumā vairs nav pieprasīti. Lielākā balva par darbu šobrīd ir tukšs šķīvis un skaļš “paldies”. To nākas dzirdēt katru dienu gan pavārei Lidijai Rubeniņai, gan man. Ir rakari un ir mierīgāki bērni, taču gan vieniem, gan otriem patīk garšīgi paēst. Kad sākām strādāt, bija grūti bērniem iemācīt ēst salātus. Vēl paradoksālāk, ka tad, kad centāmies gatavot svaigas gaļas ēdienus, piemēram, gulašu, bērni sākumā gaļas gabaliņus atbīdīja malā. Savukārt, kad bija frikadeles vai kādi citi pusfabrikāti, ēda gardu muti. Acīmredzot ļoti daudzās ģimenēs svaigās gaļas mājās nav. Protams, pusfabrikāti ar dažādām piedevām ir lētāki, taču diemžēl tie nav veselīgi. Sākumā ļoti sāpēja sirds — cenšamies izkalkulēt tā, lai iznāktu garšīgi un veselīgi, bet bērni neēd. Taču nu šķiet — gaļu ēst izdevies iemācīt.
Pilna istaba puķēm
— Šogad 8. marts atkal ir atzīmējamo dienu sarakstā. Ko jums nozīmē šie svētki?
— Pelēkajā ikdienā un mūžīgās steigas dēļ sieviete bieži vien paliek neievērota. Jā, viņa ir pagatavojusi ēdienu, pabarojusi bērnus, izmazgājusi un izgludinājusi apģērbu, nolikusi vīram tīru kreklu un zeķes, taču to pieņem kā pašsaprotamu lietu. Arī sieviete steigā bieži vien piemirst sevi. Bet vismaz 8. martā var apstāties, padomāt, saposties. Šajā dienā var just, kā aug sieviešu pašapziņa. Tas taču ir tik jauki, ka apsveic un atceras.
Es dzīvoju komunālajā dzīvoklī, un 8. martā mana istaba bija pilna ziediem. Tie bija arī virtuvē, un naktī rozes peldināju vannā. Nākamajā rītā kaimiņi, ja laikus nebiju paspējusi piecelties, lūdza ziedus izņemt no vannas, lai varētu nomazgāties. Patika, ka sveica bez īpašas pompozitātes, bet ar cieņu un mīlestību. Mēs cenšamies būt neievērojami, reti smaidām, taču no tā tikai zaudējam. Nevienai tautai nav klājies daudz vieglāk kā mums. Tomēr viņi nežēlojas, bet katrā dienā mēģina rast mirkli prieka un uzsmaidīt.
Frizūru un smaidu!
— Kā tas izdodas jums?
— Cenšos neieslīgt ikdienas pelēcībā. Es dejoju līnijdejas, kamēr vīrs smagi saslima un bija vairāk laika jāvelta viņam. Pabeidzu datorkursus, pašlaik organizē angļu valodas kursus. Arī tos noteikti apmeklēšu. Cenšos kustēties. Ar gadiem bail novecot. Taču, kamēr esi aktīvs un kusties, novecot nav iespējams. Ja jūtu, ka cilvēkam patiesi klājas grūti, mēģinu uzmundrināt, pasmaidīt, kaut vai sarunāt muļķības, lai otram kaut uz mirkli paliktu labāk, lai viņš pasmaidītu. Šajā ziņā man ir labs piemērs — kāda mana radiniece, kura dzīvo Amerikā. Šobrīd viņai jau 90. Bija ļoti grūta dzīve, sabojāta veselība, sāp visas maliņas, taču kāda viņa pirms pieciem gadiem bija atbraukusi! Nevarēju vien beigt brīnīties, kā viņa to visu spēj: frizūra, kosmētika un smaids uz lūpām. Viņa savukārt brīnījās par mums un vaicāja, kāpēc mēs, latviešu sievietes, staigājam, degunus nokārušas? Turklāt bez kāda iemesla. Kad sakopies, sapurinies, dzīvei ir pavisam citas krāsas. Pašiem sevī jārod griba dzīvot. Ja tās nav, cilvēks saslimst.
— Ko patīk darīt brīvajā laikā?
— Man ļoti patīk ceļot. Pagājušajā gadā dēli man uzdāvināja ceļojumu uz Somiju un Zviedriju.
***
vizītkarte.
Vārds, uzvārds: Irina Samule.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1952. gada 6. maijs, Rīga.
IZGLĪTĪBA: vidējā, beigusi Rīgas 4. medicīnas skolu.
NODARBOŠANĀS: pavāres palīdze Kurmenes pamatskolā.
ĢIMENE: precējusies, divi dēli, viens mazdēls.
VAĻASPRIEKS: ceļošana.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
***
citi par Irinu Samuli
Anita
Nagle,
kurmeniete
— Irina ir ļoti labestīga un čakla. Darbā ļoti rūpīga un akurāta, labi saprotas ar bērniem. No viņas ik dienu var aizgūt dzīvesprieku un enerģiju.
Raimonds Turks,
kurmenietis
— Viņa ir izpalīdzīga sieviete, kura man palīdzēja grūtā brīdī. Tobrīd uz vietas mediķa nebija, un viņa man izglāba dzīvību. Esmu viņai pateicību parādā.
