Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas laikrakstā “Svētdienas Rīts” bija publicēta Skrīveru un Kokneses luterāņu draudzes mācītāja Valda Baltruka pateicība visiem sveicējiem “apaļajā” jubilejā.
Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas laikrakstā “Svētdienas Rīts” bija publicēta Skrīveru un Kokneses luterāņu draudzes mācītāja Valda Baltruka pateicība visiem sveicējiem “apaļajā” jubilejā. Tajā ir arī šādi vārdi: “Šīs nedēļas pavadu kā puķu salonā. Neesmu jūsu mīlestībā sacīto vārdu vērts, bet centīšos tāds būt. Bet vispār — nezināju, ka esmu tik labs.”
Varbūt ikvienam cilvēkam katru gadu vajadzētu rīkot labo vārdu dienas, tā arī viņam atgādinot: “Tu esi labs!”. Labie vārdi spārno, bet sliktie — iemin dubļos. Taču ikdienā bieži vien daudz vieglāk pār lūpām nāk sliktie vārdi. Labos noslēpjam dziļi sirdī un it kā taupām grūtākiem laikiem. Bet laiks rit strauji, un arī liktenis dažkārt dzīvē ievieš neparedzētas korekcijas. Un paliek vārdi neizteikti.
Vairākus gadus zināju, ka jūlijā “Staburagā” kādai sievietei būs apsveikums vārdadienā. Viņa nāca un vienmēr iesniedza to pati. Ikreiz sev izvēlējās mīļu pantiņu, skaistus vārdus. Un parakstījās — “draugi”. Varbūt apsveikumu viņa vēlējās sagaidīt no mīļajiem cilvēkiem, taču dzīve ir dzīve. Ar vīru bija šķīrušies, bērni aizgājuši savu ceļu, bet pati bija “iedraudzējusies” ar pudeli. Atceros viņu, kad bērni vēl bija pavisam mazi — domāju, laimīgākas sievietes par viņu nav! Allaž kopta, omulīga, smaidīga. Pēdējoreiz viņu satiku pirms diviem gadiem — nē, viņa nesūrojās par likteni, vien skatiens bija tāds izdzisis. Pērn apsveikuma viņai nebija, jo nu jau viņa pastaigājas mūžības dārzā. Viņai vēl nebija pat sešdesmit. Man šķiet, viņa nomira no labo vārdu trūkuma.
Labie vārdi ir kā dzirksteles sirdī. Sildīsim viens otru ne tikai jubilejās!
