17 kaķiem mēnesī iztērē 40 latu. Pirms vairākiem gadiem “Staburags” rakstīja par cilvēkiem, kurus no viņu dzīvesvietas Rīgā pārvietoja uz Zalves pagastu.
17 kaķiem mēnesī iztērē 40 latu
Pirms vairākiem gadiem “Staburags” rakstīja par cilvēkiem, kurus no viņu dzīvesvietas Rīgā pārvietoja uz Zalves pagastu. “Staburags” nesen iegriezās Zalves pagasta “Vērtūžos”, lai uzzinātu, kā bijušajiem rīdziniekiem klājas tagad.
Ciemojamies pie Asjas un Gunāra Auziņiem. Krēslainajā istabā sagaida saimnieki un uz galda sagūluši četri raibi peļu junkuri. Kaķi slinki izstaipās un, bez intereses palūkojušies uz miera traucētājiem, turpina laiskoties. “Kaķi ir mans vienīgais prieks,” smaidot saka Asja. Mēbeles istabā ir vecas un nolietotas, bet viss ir sakārtots un salikts savās vietās. Pat kaķi zina katrs savu vietu.
Atpakaļceļa nav
Auziņi galvaspilsētas centrā aizvadīja 25 gadus. Pārceļoties uz dzīvi Zalves pagastā, Asjas un Gunāra dzīvē sākās jauns posms. “Sākumā mums viss likās neierasts un svešs. Dīvaini likās arī tas, ka mūs sveicināja, apjautājās, kā klājas, uz ceļa satikti sveši cilvēki. Rīgā tā nebija,” stāsta Asjas kundze. “Mums te ir labi. Pirmo pusgadu gribējām atgriezties Rīgā, bet tagad pat tad, ja dotu dzīvokli, atpakaļ nebrauktu. Esam pieraduši — mums abiem “saknes” ir laukos, Madonas rajona Jāņukalna pagastā. Viens no otra netālu dzīvojām, gandrīz kaimiņi bijām,” atceras Gunārs.
Visu sagādā paši
“Pienu pērkam no kaimiņiem, arī kūtsmēslus dārziņam viņi mums dod, tos gan bez maksas, kā viņi paši teica, par s… naudu neņemam! Mums ir savs dārziņš, tajā izaudzējam visu, kas nepieciešams — kartupeļus, gurķus, bietes, burkānus. Arī ogas audzējam — mums ir iestādītas zemenes,” stāsta zalviete. “Arī malku sagādājam paši, kopš te dzīvojam, to neesam pirkuši. Mums atļāva mežā vākt kritušos sausos zarus, bērnu ratiņos malku savedam, un tās pietiek visai ziemai.”
Gan Asjai, gan Gunāram patīk sēņot. Ik rudeni viņi izstaigā tuvīno mežu un salasa sēnes. Vasarās pieogo pilnus grozus mellenēm, avenēm. Pēdējos gados Gunāram kājas kļūst arvien vārgākas, tādēļ lielus gabalus viņš vairs nespēj staigāt.
No nāves nebaidās
Asjai pirms sešpadsmit gadiem noteica diagnozi — ļaundabīgs audzējs. Bijušas vairākas operācijas, bet kopš pēdējās operācijas viņa nav bijusi pie ārsta. “Pēdējā laikā nomāc līdzīgas sāpes, kā toreiz, pirms operācijas. Pie ārsta būtu jāiet, bet kaut kā neiznāk — te laika nav, te naudas pietrūkst. No nāves man nav bail, esmu sagatavojusies,” Asjas kundze stāsta ar rūgtu smaidu. “Kad vecu cilvēku paņem “kaulainā ar izkapti”, tas ir dabiski, bet sāp sirds, ja “nopļauj” pavisam jaunu. Bija viens jauns krievu tautības puisis kopā ar mums uz šejieni no Rīgas pārcelts, bet pirms kāda laika nomira. Atrada netālu no mājām, bija grāvī iekritis.”
Septiņpadsmit kaķu
“Kā tikām pie tik raženas kaķu saimes? Man vienmēr ir patikuši kaķi. “Pūrā” no Rīgas bija četri, tagad viņu skaits ir četrkāršojies, un mums ir septiņpadsmit kaķu. Nevaru noslīcināt maziņos. Kod, kurā pirkstā gribi, — visi sāp,” Asja nopūšas. “Brokastīs dodu sauso barību, pusdienās vāru miežu putraimu putru, tai pievienoju brētliņas tomātu mērcē.” “Uz ēdienreizēm visi kā viens ir klāt ar piecu minūšu precizitāti, pēc kaķiem var kaut pulksteni stellēt!” smej Gunārs. Lai pabarotu visus ūsaiņus, mēnesī Asja iztērē ap četrdesmit latu. Visi septiņpadsmit nakšņo dzīvoklī, katram ir sava vieta, kur pārlaist nakti. Gandrīz visi kaķi labprāt guļ līdzās saimniekiem.
“Vasarā rušināmies dārziņā, tad brīvā laika mazāk. Ziemā ir brīvāks, biežāk skatāmies televīziju. Gunārs, ejot uz pastu pēc pensijas, parasti iegriežas arī bibliotēkā, viņš lasa grāmatas, īpaši interesē Latvijas vēsture. Meita no Dobeles bieži brauc ciemos, mums te nemaz nav garlaicīgi,” atklāj Asja.
