Es stāvu pie vēl vienām durvīm. Nezinu, kurām pēc kārtas.
Es stāvu pie vēl vienām durvīm. Nezinu, kurām pēc kārtas.
Durvis. Kā jautājuma zīme — atvērt vai ne? Pietiks drosmes vai ne? Drosmes — kam? Satikties ar nezināmo, vienmēr prātu stindzinošo un … sirdij straujāk sisties liekošo. Nezināmo, kas nekad nebūs tāds kā zināmais. Labāks vai sliktāks, bet nekad ne tāds pats. Un vienmēr durvis ir vērtas, lai būtu savādāk. Ar sīku cerību, ka varbūt būs labāk. Un vienmēr ir bijušas bailes atverot tukšumu ieraudzīt. Tukšumu bez robežām, kur ne nokrist, ne palēkties.
Parasti gan atverot priekšā ir tunelis vai gaitenis ar gaismu viņā galā. Bet, ja nu reiz šīs gaismas tur nav? Ko tad? Mesties atpakaļ, dauzīties pret durvīm, lai izlaiž? Bet vai izlaidīs? Aiz tevis tās aizslēdzas uz mūžiem, uz neatvēršanos. Vai tāpēc sakņupis raudāsi par savu izvēli? Un cik tad ilgi? Iesi atkal. Tikai reizēm pa atslēgas caurumu paskatīsies atpakaļ un sapratīsi, ka, tikai izejot pa durvīm, zināsi, kas labs, kas slikts tur bijis, ko vajadzēja, ko — ne.
Tu iziesi, un vējš kauks — par vēlu, par vēlu, draugs! Vienmēr viss par vēlu. Un varbūt šobrīd tu nokavē atvērt jau nākamās durvis. Kā izlemt, kā zināt, kad ir tas īstais laiks? Tu pieņem, ka īstais ir tad, kad tu atver durvis, jo cita laika tev nav.
Un tu tver rokturi. Lai atvērtu durvis. Lai nāk, kas nākdams. Tu esi gatavs iet tālāk.
Bet durvis neatveras. Šoreiz — ne. Tu stiprāk pagrūd — neatveras. Parausti — neatveras. Tu netici, ka tas tā var būt. Pamet atpakaļ bailīgu skatu — vai atpakaļ jāiet būs? Bet tur viens vienīgs noietais ceļš. Atpakaļceļa nav. Un tālākceļš liegts. Vai tiešām te jāsakņūp būs? Stulba un sūnaina jušana. Būt vai nebūt — spīts tevi pārņem. Vai tiešām tik tālu par velti ir nākts? Visu vai neko! Ar visu spēku pret durvīm! Robežas noārdīt! Robežas saraut!
Un izgāžas pēdējās durvis. Brīvs putns lido debesīs. Bez gala un bez malas.
