Raudzīties uz vecāku un bērnu attiecībām nu jau varu no diviem skatpunktiem — izvērtēt pieredzi, kad pati augu, un ielūkoties šodienas procesos, rūpējoties par savu meitiņu.
Raudzīties uz vecāku un bērnu attiecībām nu jau varu no diviem skatpunktiem — izvērtēt pieredzi, kad pati augu, un ielūkoties šodienas procesos, rūpējoties par savu meitiņu. Viņa gan vēl ir pirmsskolas vecumā, tāpēc pat grūti iedomāties, kas starp mums notiks pēc gadiem desmit un vēlāk. Gribētu, lai laikā, kad Sintija pieņems lēmumus un apzinīgi veidos savu dzīvi, mēs paliktu draudzenes un viņai nebūtu man daudz ko pārmest. Saprotu, ka lomu un ietekmes maiņa no mammas uz draugu nav tik vienkārša — līdzīgi kā jaunai skolotājai nostāties vienādās pozīcijās ar pedagogu, kas kādreiz viņu mācījis. Kaut kur zemapziņā robeža noteikti pastāv!
Atšķirība starp tad un tagad, manuprāt, ir zināšanās un attieksmē pret attiecībām. Augu padomju laikā, dzīvojām kolhozā. Vecāki bija aizņemti darbos un arī mēs paši. Nedomāju, ka mūsu bērni jel reiz piedzīvos to “”darba terapiju””, ko mēs, jo bija jāravē ne vien pašu dārzi, bet vasarā obligātie kolhoza lauki un ģimenes peļņas nolūkā garās cukurbiešu vagas. Prātā nenāca, ka to varētu nedarīt, spītēties vai turēties pretī vecākiem, jo tāds vienkārši bija dzīves stils bez citiem piemēriem.
Laikam skaitījos pie paklausīgajiem — mācījos labi, piedalījos pašdarbībā, augu un attīstījos. Vecāku ietekme? Drīzāk neitrāla un ar piemēru. Viņi ne reizi nemēģināja mani lauzt vai iegrozīt smadzenes pareizā vietā, briesmīgi audzināt vai ievērot kādus labas teorijas priekšrakstus. Toties iemācījos, ka laulībā var dzīvot bez kašķiem un strīdiem, jo vecāki bērnu klātbūtnē nekad nepacēla balsi. Sapratu, ka jāciena pieaugušie, jo laukos cits citu sveicina. Pieļaujams inteliģents disidentisms, jo vecāki neliedza piedalīties viņu draugu pasēdēšanās, kur laiku pa laikam tika “”aprunāta”” vietējā vara. Vēl noteikti tas ir svēts pienākums parūpēties par vecvecākiem — viņi dzīvoja pie mums. Un tā tālāk.
Varbūt visā tajā man tomēr ir pietrūkusi emocionāla tuvība, īpaši ar tēvu. Šķiet, latviešiem vispār nav pieņemts apkampties, bučoties un katru mīļu brīdi izkratīt sirdi, bet, manuprāt, nedaudz vajadzētu gan. To cenšos īstenot tagad ar savu meitiņu. Viņa gan ir vecumā, kad pēc tā tiecas, tāpēc esmu nolēmusi ļauties šai tuvībai, neatraidīt viņu, apjautāties, parunāt. Uz to mudinu arī savu vīru — man vienkārši sirds kūst, redzot, kā viņi vakaros dauzās, gudri runājas, bet pirms gulētiešanas kopā lasa pasaku.
No savas pieredzes esmu pārņēmusi pārliecību, ka bērni pēc iespējas biežāk jāņem līdzi uz dažādiem pasākumiem un izbraukumos. Vienkārši jābūt kopā, tad nevajadzēs tik daudz spriedelēt par paaudžu konfliktiem!
Liene, 33 gadi
