Partijas “Jaunais laiks” ārkārtas kongress aizvadītās nedēļas nogalē viesis pārmaiņas šī politiskā spēka vadībā, jo tagad pie tā vadības “stūres” stāsies Saeimas deputāte Solvita Āboltiņa.
Partijas “Jaunais laiks” ārkārtas kongress aizvadītās nedēļas nogalē viesis pārmaiņas šī politiskā spēka vadībā, jo tagad pie tā vadības “stūres” stāsies Saeimas deputāte Solvita Āboltiņa, nomainot šajā amatā līdzšinējo valdes priekšsēdētāju Krišjāni Kariņu. Kāds eksperts jau paguvis secināt, ka Latvijā izveidojusies politiskā tradīcija — delikātās situācijās priekšplānā izvirzīt sievietes, cerot, ka viņas labāk mācēs izvairīties no nepatīkamiem konfliktiem. Savukārt par “Jaunā laika” domes priekšsēdētāju ievēlēts Saeimas deputāts Arnis Kampars, kurš bija vienīgais amata kandidāts.
Partiju kongresi ir reizes, kad politiskie spēki mēģina iegūt spēcīgāku “elpu” un stiprināt apņemšanos izdzīvot, kas “Jaunajam laikam” šobrīd ir ļoti nepieciešams. Un arī šī reize nav izņēmums. Pēc ievēlēšanas Solvita Āboltiņa pie saviem partijas biedriem vērsās ar pārliecību “kopā mēs to varēsim”, bet Kampara kungs pauda pārliecību, ka kongress partijai būs atkalapvienošanās brīdis.
Partijas kādreizējais līderis Einars Repše kongresā atzina, ka liela kļūda ir bijusi “zvaigžņu slimības” pieļaušana partijā, priekšplānā izvirzot sabiedrībā populārus cilvēkus. Tagad kārta jaunajiem. Arī Solvita Āboltiņa uzsvēra, ka partijai ir jāpalīdz izaugt un attīstīties savām politiskajām “zvaigznēm”, kuras būs nākamie čakstes un meierovici. Lai īstenotu šo apņemšanos, ārkārtas kongresā visiem partijas biedriem izvirzīts uzdevums — gada laikā partijā iesaistīt pa vienam jaunam biedram.
Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka šajā partijā reāli jau būtu saskatāmi jauni un cerīgi darboņi, jo tās valdes sastāvā ievēlēti jau labi zināmie Einars Repše, Linda Mūrniece, Dzintars Zaķis, kā arī par “Jaunā laika” “pelēko kardinālu” dēvētais Dans Titavs un citi. Man iepatikās kāds komentārs internetā, ka šī partija drīzāk jāpārdēvē par “Veco laiku”, jo diezin vai kādiem straujiem pavērsieniem tā ir gatava. Vārdi un apņemšanās bija, bet darbu gan nav. Turklāt Latvijas politiskajā dzīvē jau daudzkārt ir pierādīts, ka reanimēt kādas partijas spēku un spožumu ir tikpat kā neiespējami.
