Aizvadītajā nedēļā priecājos par pirmajām pavasara vēstnesēm — sniegpulkstenītēm, kas uzziedējušas manā puķu dārzā.
Aizvadītajā nedēļā priecājos par pirmajām pavasara vēstnesēm — sniegpulkstenītēm, kas uzziedējušas manā puķu dārzā. Lai gan bija arī saulainas un pavasarīgas dienas, kurās no zemes izspraucās arī citi pirmie zaļumi, dārza darbiem un pavasara talkai vēl ir par agru.
Darbavietā — Neretas pagasta bibliotēkā — bija daudz darāmā. Šobrīd šķirojam grāmatu fondu, atlasām nelietotās grāmatas, kārtojam grāmatu plauktus un gatavojamies akreditācijai. Izstāžu centrā Ķīpsalā pagājušajā nedēļā apmeklēju 14. starptautisko izglītības izstādi “Skola — 2008”, ar lielu interesi apskatīju daudzu izdevniecību grāmatas un atradu arī sev vajadzīgās.
Pagājusī nedēļa man šķita dažādiem notikumiem bagāta, kuriem presē pievērsta liela uzmanība. Skaļi izskanēja Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijā notikušais — klasesbiedru nežēlīgā izturēšanās pret savu vienaudzi, kādēļ viņai nācās pamest skolu. Domāju, šis ir tikai viens no tūkstošiem gadījumu, kādi skolās notiek katru dienu, tikai paliek nepamanīti. Klasēs vienmēr ir bijuši un būs atgrūstie un nepieņemtie skolēni. Atšķirība tikai, cik neiecietīgi spēj būt vienaudži.
Tas, ka par šo gadījumu runā Latvijas mērogā, mani mazliet pārsteidz, jo tās jau ir sekas, ar kurām jācīnās. Valdība tagad domā, kā novērst līdzīgus gadījumus, kā kontrolēt skolēnu uzvedību internetā — vai to vispār var izdarīt? Bibliotēku katru dienu apmeklē arī skolēni, un viņi “dzīvo” virtuālajā pasaulē. Man nav tiesību viņus kontrolēt un likt parādīt, piemēram, ko viņi raksta vai komentē “draugos”, tas būtu jādara vecākiem. Internets ir vienīgā vieta, kur cilvēks spēj atklāt sevi anonīmi, un tam nav vajadzīga drosme. Lielākā daļa cilvēku taču, acīs skatoties, nespēj pateikt to, ko var uzrakstīt internetā. Par šīm problēmām būtu jāsāk domāt jau tad, kad vecākiem liekas — gan jau kaut kā bērnus izaudzināsim kopā ar bērnudārza audzinātājām un skolotājām.
Joprojām nav skaidrības, kas notiks “Latvijas pastā”. Tas, ka samazinās daļu no administratīvajiem darbiniekiem, man liekas pieņemami, jo droši vien darbu var paveikt arī mazāks skaits biroja darbinieku. Domāju par to, ka šiem atbrīvotajiem pasta darbiniekiem piedāvā pārkvalificēties par pastniekiem. Skaidrs, ka tas ir tikai formāls piedāvājums, jo kurš biroja darbinieks gan būtu ar mieru strādāt par pastnieku? Tomēr tieši laukos pēdējos gados “Latvijas pasta” vadība to vien ir darījusi, kā samazinājusi un likvidējusi darba vietas. Ja agrāk strādāja pieci pastnieki, tad tagad to dara viens, bet vai tā ir vieglāk? Lai kādas būtu pārmaiņas, cietīs lauku cilvēki, īpaši pensionāri. Preses piegādes cenas palielināsies, un tad jau cilvēkam ir vienalga, ko pasta vadība lemj.
Ar interesi sekoju līdzi solījumiem palielināt pensijas, un tādos brīžos iedomājos arī sevi. Kas notiks ar manu paaudzi, kad būsim sasnieguši pensijas vecumu? Ja jau tagad pensionāri, kuri savu pensiju godīgi nopelnījuši, ir lūdzēju lomā, kas būs ar mums? Neticu nekādiem pensiju līmeņiem un uzkrājumiem vecumdienām, zinot, kā viss mainās. Vai ir garantija, ka vienā dienā mums nepateiks — atvainojiet, bankrotējām, neizdevās, nu nebūs jums jūsu uzkrātās naudiņas! Vai tiešām valstī nevar atrast līdzekļus, lai cilvēkiem nebūtu jādzīvo tik nožēlojami? Vai nevar ietaupīt ministru banketiem, komandējumiem, dārgajiem remontiem, ekskluzīvajām mēbelēm un automašīnām paredzētos līdzekļus? Mani kaitina šī iedzīvotāju noslāņošanās, kas katru gadu Latvijā nevis rūk, bet kļūst arvien izteiktāka. Tad, protams, ir jāveic dažādi pētījumi par to, ko nabadzīgākie iedzīvotāji var atļauties nopirkt un ko ne. Tam tad var tērēt tūkstošus un spriest, ko varētu mainīt.
Izlasīju, ka sociālantropologs Klāvs Sedlenieks ar domubiedriem internetā aicina parakstīties, lai Valsts prezidents Valdis Zatlers atkāpjas no amata. Šāda parakstu vākšana droši vien nebūs pietiekami ietekmīga, lai kaut ko mainītu, tomēr domāju, ka šiem cilvēkiem ir savi argumenti, kāpēc viņi to dara. Man kā Latvijas pilsonei un vēlētājai Valsts prezidenta amatā gribētos redzēt spēcīgu personību ar savu domāšanu un stingriem uzskatiem. Pašreiz Valsts prezidents, manuprāt, tikai izpilda citu norādes un tā īsti savu nostāju nav parādījis nevienā jomā.
Tas pats notiek politikā — “kuļ un kuļ tos salmus”, bet cik ilgi? Sākusies parakstu vākšana tautas nobalsošanas ierosināšanai par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē. Kas mainīsies, ja atlaidīs Saeimu? Vai tad viņu vietā nāks citi cilvēki, ar citām prioritātēm un citādu domāšanu? Nekādi nespēju saprast to, ka visās profesijās cilvēkiem nepārtraukti jāmācās, jāapgūst viss jaunais, jāapmeklē kursi, semināri un jāiegūst neskaitāmi sertifikāti, lai varētu strādāt savā jomā, tikai politiķiem nekas nav vajadzīgs. Vai tad viņi ir tik gudri, ka vienā dienā var būt veselības, otrā — aizsardzības ministri? Tāpēc arī nekur tālāk netiekam, ka politiķi nav kompetenti, viņi nepārzina savas jomas. Iznāk, ka valstij svarīgus lēmumus pieņem cilvēki, kuri patiesībā neko daudz no tā nesaprot.
Man liekas, ka ikdienā pārāk daudz informē par negācijām — tās ir ziņās un preses izdevumu virsrakstos, bet Latvijā ir tik daudz pozitīvu notikumu! Man gribētos, lai labo ziņu mūsu dzīvē būtu krietni vairāk, tad arī cilvēki kļūs smaidīgāki un labsirdīgāki!
