Es viņu šorīt redzēju! Vēl nekad viņš nebija atnācis tik agri. Klusiem soļiem viņš izgāja cauri pagalmam un aiz viņa kā pēc burvju mājiena no zemes izlīda pirmie krokusu asni, atvērās sniegpulkstenīšu zvaniņi. Gaiss kļuva skanīgs un dzidrs.
Kad pavēru durvis, man pie kājām, kūkumu uzmetis, pieglaudās strīpainais runcis un stāstīja par neparasto viesi. Un tad es viņu ieraudzīju. Nebēdnis bija paslēpies lazdu krūmā. Vēl vakar krūms bija mēms un kluss, bet no viesa siltās elpas viņš putēja un smējās kā kutināts. Es piesteidzos klāt un satvēru viņu aiz stērbeles, taču tā notrūka. Pavēru plaukstu un pamanīju tajā pušķīti sniegpulkstenīšu, bet pats viesis pazuda, tikai vēl mirkli viņa smieklus varēja dzirdēt kaimiņu dārzā…
