Drīz sāksies pavasaris, rušināšanās pa zemi. Bet manas bažas katru dienu aug augumā.
Drīz sāksies pavasaris, rušināšanās pa zemi. Bet manas bažas katru dienu aug augumā. Es vairs nezinu, kur vērsties un pie kā. Nudien, piecīti nežēlotu tam, kurš manu veco pie prāta vestu. Jau no pērnā gada kā “sadedzis” uz zemes darbiem. Vecumā atcerējies, ka ikviens latvietis sirdī ir zemnieks.
Galvenā vaininiece ir Grieta no pretējā dzīvokļa. Grietai šosejas malā ir mazdārziņš. Kopš brūtgāns šo pameta, pašu vairs dārzā nemana. Ies viņa locīties un mocīties! Vecis raka un kaplēja, šī, rokas kā balerīna uz gurniem salikusi, staigāja un komandēja. Kad nu vairs nav ko komandēt, i zemes pleķi nevajag. Satika Grieta kāpnēs manu Maldoni, piedāvāja ar izdevīgiem noteikumiem zemi iznomāt. Vecajam divreiz nebija jāsaka. Centos atrunāt, tā gribēju pārliecināt, ka netīšām saplēsu savu mīļo krūzīti. Maldonis noteica, ka esmu kļuvusi slinka, un paziņoja: “Būs dārziņš — un viss!”.
Aizbraucām uz laukiem pie mana švāģera, vecais šim stāsta — nomāšot dārziņu. Radagabals, kā par spīti, Maldoni atbalstīja. Gluži vai sazvērējušies pret mani! Švāģerim no veciem laikiem lielā alumīnija piena kanna saglabājusies. Tā nu švāģeris kannā sameta kūtsmēslus un pieteica, ka tie esot ļoti labi, jau trūdēt sākuši — viss augs griezdamies. Maldonis kannu ielika žigulīša bagāžniekā un aizveda uz dārzu. Vērtīgo mantu novietoja žogmalē, pārklāja melnu plēvi, lai krāsainais metāls zagļiem acis nežilbina. Es jau gan iebildu, ka vajadzētu kannas saturu tūlīt pat zemē ierakt, bet vai tad vecais mani klausīja! Rīt arī esot diena.
Iznāca tā, ka gandrīz visu nākamo nedēļu Maldonis uz dārzu neaizgāja — te hokejs jāskatās, te basketbols, futbols un filmas. Kanna, pārsegta ar plēvi, stāvēja dārzmalā. Laukā jau bija īsts pavasaris — saulīte sildīja, zālīte zaļoja, cīrulīši vīteroja.
Sestdienas rītā Maldonis dārza darbiem bija nobriedis. Pabrīdinājis mani, lai neko citu neieplānoju, aicināja līdzi. Sasmērēju sviestmaizes, Maldonis gluži kā īsts zemnieks lika pār plecu lāpstu, dakšas un grābekli, un mēs varējām darbu sākt.
Pirms sākt sēt un stādīt, Maldonis nolēma zemē iestrādāt mēslus. Noņēma un kārtīgi salocīja melno plēvi, vēl taču var noderēt. Taču, kā vēra vaļā kannas vāku — ak, manu dieniņ! — iznāca vēl trakāk kā ar sarūgušu zapti. Spēriens bija pamatīgs — vecajam ģīmis melns, krekls melns, pats gar zemi, brilles kaimiņdārzā. Es pati arī uz zemes — tikai no smiekliem. Ilgi jau Maldonis tā negulēja: “Kas tur tik smieklīgs! Labāk manas brilles sameklē!”. Brilles, protams, atradu. Maldonis, mutautā notīrījis seju, noteica, ka šodien strādāts gana, un tā mēs, darbu nesākuši, gājām mājās. Pa ceļam viņš to vien runāja, ka nevarot saprast, kāpēc tā iznācis. Es “kodu” pretī: ko tad citu var gaidīt, ja kannu cieši noslēdz, ar melnu pārklāj un atstāj tiešos saules staros. Klusībā priecājos, ka zemkopībai nu ir gals!
Visādā ziņā to sū… iznāca vairāk, nekā varēja likties. Visu sestdienas pēcpusdienu vecais trinās pa māju no viena stūra uz otru, nepārtraukti sevi apostīja un purpināja — smird, smird…
Nākamo nedēļu Maldonis stundām mērcējās vannā — rītos un vakaros. Katru dienu skrēja uz veikalu pēc vannas putām. Ar kādiem aromātiem viņš tās pirka — ar rožu, skuju, vijolīšu! Man jau bija kauns veikalā pēc piena ienākt, ka pārdevējas nesāk jautāt, kas ar manu veco pēkšņi noticis?
Ūdensskaitītājs griezās kā vāvere ritenī, man jau likās, ka abu pensiju nepietiks, lai samaksātu. Grieta, no namu pārvaldes rēķinu atnesusi un reizē par dārza izmantošanu nomas naudu iekasējusi, brīnījās, kā mēs, divi veči, tik daudz ūdens varam patērēt?
Maldonim no plānotās ražas iznāca neraža — kartupeļus sagrauza Kolorado vaboles, gurķi aizkalta, burkānus vēl neizdīgušus kaķi izkašņāja, sīpoli vienā naktī kaut kur pazuda. Vienīgi manas jorģīnes izauga kuplas jo kuplas. Pat Grietai aiz brīnumiem mute palika vaļā.
Šoziem Maldonis augām dienām lasa “Dārza Pasauli”, pēta sējas kalendāru, tirgū jau nopircis sēklas kartupeļus. Cer, ka šogad būs agrs pavasaris. Labi, ka esot pagrabā kannu saglabājis, vajadzēšot kādu dienu pēc mēsliem aizbraukt. “Un atkal nedēļu noraudzē!” ieteicu no sirds, uz ko Maldonis atrūca: “Kļūdīties ir cilvēcīgi.”
Otīlija
