Lietainā vakara mijkrēslī starp pelēkiem lietussargiem pamanu vienu sarkanu. Pat krēslā tas gail kā sarkana oglīte pelēkos pelnos un saista ikviena garāmgājēja skatienu.
Lietainā vakara mijkrēslī starp pelēkiem lietussargiem pamanu vienu sarkanu. Pat krēslā tas gail kā sarkana oglīte pelēkos pelnos un saista ikviena garāmgājēja skatienu. Lietussarga īpašniece apsēžas man blakus uz soliņa, nopurina lietus lāses un aizver lietussargu. Neviļus aizsākas saruna, tā izvēršas tik neparasta un interesanta, ka aizmirstas pat autobuss.
Mana dzimtā puse ir Sēlija. Mēs bijām trīs māsas, uzaugām lauku sētā pie ezera. Māte mums bieži dungoja dziesmiņu: “Mēs bijām trīs māsiņas, visas mīļi dzīvojām…”. Bērnība aizritēja bezrūpīgi. Man bija sava redīsu un tulpju vaga lielajā dārzā, kūtī sprogaini jēriņi, kurus es pati aprūpēju.
Pusaudzes gados jutos kā neglītais pīlēns. Abas māsas bija brūnacainas tumšmates, man vienīgajai bija gaiši pelēki mati un zilpelēkas acis. “Pelēka un neizteiksmīga,” reiz dzirdēju par sevi sakām.
Rudzupuķu vainadziņš
Mans pirmais balles apmeklējums beidzās bēdīgi. Zaļumballē spēlēja grupa “Zeļļi”, tolaik mana mīļākā dziesma bija “Rudzupuķes”. Ar labāko draudzeni stāvējām malā ziliem rudzupuķu vainadziņiem galvā. Neviens mani toreiz neuzlūdza. Visu vakaru ar skatienu pavadīju Eināru, kurš dejoja ar manu vecāko māsu Ingu. Einārs bija gandrīz desmit gadu vecāks par mani un bija ciema iekārojamākais puisis.
Pirms pusnakts sāka līt, mājās pārrados izmirkusi, nosalusi, saraudātām acīm. Tik nožēlojami nekad nebiju jutusies.
Pēc zaļumballes Ingai ar Eināru sākās nopietna draudzība. Māte un māsas runāja par kāzām un šķirstīja katalogus ar baltajām kleitām. Es šajās sarunās nepiedalījos.
Liktenīgais vakars
Savas vidusskolas izlaiduma dienas rītā devos uz pilsētu, lai frizētavā nogrieztu pelēkā bizē sapītos matus. Friziere bija jauna meitene, tikko no skolas sola. Izdzirdējusi manu lūgumu, viņa dedzīgi centās iegalvot, ka matus nevajag griezt, bet gan nokrāsot. Tas izcelšot manu acu krāsu. Viņai izdevās mani pierunāt. Vēlāk friziere, darbu beigusi, atļāva ieskatīties spogulī, un es sevi nepazinu. Man pretī lūkojās gaišmataina simpātiska meitene saulē brūni iedegušu seju.
Izlaiduma vakarā skolā smaržoja vīstošās meijas un jasmīni. Stāvēju nosarkusi, jo likās, ka visu zālē sēdošo skatieni ir pievērsti man. Pirmo reizi jutos skaista.
Vakarā, sākoties balles pirmajam valsim, notika brīnums. “Jāizdancina tava mazā māsa,” Einārs sacīja Ingai un uzlūdza mani dejot. Tā sākās mūsu “kopdzīves deja” 15 gadu garumā. Es biju tik laimīga, dejojot ar savu sapņu princi, ka aizmirsu visu. To, ka Einārs ir manas māsas līgavainis, ka man pašai tikai septiņpadsmit. Kopš tā vakara Inga ar mani vairs nerunāja. Drīz viņa pārcēlās uz Rīgu un pēc pusgada apprecējās. Arī mēs ar Eināru sareģistrējāmies. Mana māte kāzas rīkot negribēja.
Maksa par mīlestību
Pēc viena kopdzīves gada man piedzima meitiņa Arta, vēl pēc gada — dēls Ralfs. Krieviem ir tāds teiciens — uz cita nelaimes savu laimi neuzcelsi. To uz savas ādas izbaudīju pilnībā. Pirmais gads kopā ar Eināru bija brīnišķīgs, bet vēlāk… Kad dēliņam nāca pirmie zobiņi un viņš naktīs raudāja, Einārs lamājās un solīja iet prom. Vienā šādā vakarā vīrs aizgāja. Pārradās vēlu naktī piedzēries. Kopš tā vakara Einārs bieži pārradās mājās iereibis, dažreiz nepārnāca vispār.
Piecu gadu kāzu jubileju sagaidīju ar zilu aci un sarkanu rožu pušķi, kuru vīrs atnesa, kad atvainojās. Einārs bija sācis “palaist rokas”. Viņam nepatika, ka bērni traucē skatīties televīziju, zupa ir pārāk sāļa vai es pārāk daudz runāju. Šāda dzīve turpinājās 15 gadu. Ar laiku man tas sāka likties normāli, pieradu saņemt sitienus, lamas, pārmetumus. Viss bija kļuvis vienaldzīgs. Iekšēji biju mirusi.
“Atmodas laiks”
Atkal bija maija beigas, ziedēja ceriņi un tuvojās Artas 9. klases izlaidums. Sēdēju kopā ar Ralfu (Einārs jau divas dienas “svinēja” meitas izlaidumu kopā ar “draugiem”) zāles pēdējā solā, ģērbusies vienkāršā tirgū pirktā kleitā, un skatījos uz Artu, viņas klasesbiedriem. Cik sen tas bija, kad tur stāvēju es! Artas audzinātāja, mana bijusī klasesbiedrene, gandrīz nemaz nebija mainījusies. Tāda pati kā toreiz skolā — slaida, trausla, moderni ģērbusies un glītu matu griezumu. Salīdzinot ar viņu, es izskatījos pēc pusmūža lauku sievas. Bet man taču tikai 33! Sēdēju, vēroju jauniešu līksmās, cerību pilnās sejas, un manī modās nekad nepazīta un nejusta spīts. Apjautu, cik nožēlojama bijusi mana dzīve, cik viegli biju ļāvusies straumei.
Sākās mans “atmodas laiks”. Atradu darbu un dzīvokli pilsētā. Einārs atbrauca pāris reižu, izdemolēja dzīvokli, bet man pieskarties neuzdrošinājās. Kad Arta pabeidza vidusskolu un iestājās augstskolā, devos laimi meklēt Īrijā.
Kaķis, kas staigā, kur pašam tīk
Īrijā sāku strādāt restorānā — mazgāju traukus. Pēc nepilna gada, kad apguvu angļu valodu, mani paaugstināja par pavāra palīgu, bet vēl pēc gada biju galvenā pavāre restorānā. Man tas ir lielākais sasniegums līdzšinējā dzīvē. Uz darbu eju ar prieku un esmu neizsakāmi laimīga. Radās arī pašapziņa. 40 gadu vecumā beidzot ieraudzīju, ka esmu skaista. Man to neļauj aizmirst ne brīdi. Komplimentus dzirdu gan uz ielas, gan darbavietā. Beidzot varu pirkt sev visu, ko vēlos. Protams, smagi strādāju, taču beidzot jūtu, ka dzīvoju. Dārgas smaržas, kosmetologs, frizieris, manikīrs, pedikīrs, solārijs — tā tagad ir mana ikdiena. Katru nedēļas nogali eju uz randiņiem. Tagad es izvēlos vīriešus, ar kuriem satikties. Iespējams, esmu neiejūtīga attiecībās. Esmu kaķis, kas staigā, kur pašam tīk. Man nav sirdsapziņas pārmetumu. Ja kaut kas dara mani laimīgu — kādēļ lai es to neizmantotu?
Aizmirsts viss
Arta jau ir beigusi augstskolu, Ralfs vēl studē, dzied un spēlē ģitāru savā grupā. Es studēju augstskolā un pēc diviem gadiem būšu sabiedrisko attiecību speciāliste.
Pagājušajā gadā apglabājām manu māti. Bērēs izlīgu ar māsām, kaut jūtu, ka pa īstam no sirds Inga man nepiedos nekad.
Bija atnācis arī Einārs. Savādi, bet mēs viens otru uzreiz nepazinām. Sagrābstīju smiltis ap mātes kapu, iededzu sveces, ko bēru ceremonijas laikā nopūta vējš, un, projām ejot, satiku sirmu vīrieti, kuram sejā redzamas uzdzīves atstātās pēdas. “Kaiva,” tikai izdzirdot viņa balsi, pazinu vecajā vīrā savu “sapņu princi”. Tajā brīdī viss pazuda — sitieni, sāpes, garie mokpilnie gadi. Neko neatbildējusi, gāju projām. Jutos tik jauna un viegla. Kā pavasarī.
