Līdz ar “lietussargu revolūciju” esam pierādījuši, ka latviešus nemaz nevar tik viegli “pabāzt zem tupeles”. Arī pensionāri sarosījušies, jo viņi grib dzīvot — ne tikai eksistēt.
Līdz ar “lietussargu revolūciju” esam pierādījuši, ka latviešus nemaz nevar tik viegli “pabāzt zem tupeles”. Arī pensionāri sarosījušies, jo viņi grib dzīvot — ne tikai eksistēt.
Sabiedriskā organizācija “Sabiedrība citai politikai” savākusi vairāk nekā 10 000 parakstu grozījumiem Pensiju likumā. Doma laukumā Rīgā pie politiķa Aigara Štokenberga veidotās sabiedriskās organizācijas “Sabiedrība citai politikai” biroja telpām Jaunielā Vecrīgā vairākas dienas bija vērojamas garas rindas. Tajās dažreiz bija ap 300 cilvēku, lai parakstītos par grozījumiem valsts Pensiju likumā. Štokenbergs pauda viedokli, ka lielā rinda liecinot par to, kādā izmisumā ir nonākuši cilvēki, ja reiz viņi tik ilgi ir gatavi stāvēt rindā.
Protams, pensionāri ir tuvu izmisumam, jo lielākā daļa no viņiem dzīvo “zem iztikas minimuma”. Valdība sola pāris latu pielikumu vēlā pavasarī, kad maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem un pārtikas cenas noteikti būs vēl augstākas.
Aizkraukles pensionāru biedrības vadītāja Silvija Ozoliņa atzīst — pensija ir vidēji ap 130 latu, bet daudziem pat zemāka. Kad pensionārs nomaksā visus rēķinus, pāri paliek 40 latu. Valsts noteiktais iztikas minimums ir 148 lati. Naudas izdzīvošanai nepietiek. Arī aizkrauklieši grasījušies braukt uz Rīgu parakstīties, bet, par laimi, nepieciešamais parakstu daudzums savākts. Skeptiska ir Skrīveru pensionāru biedrības pārstāvju attieksme pret notiekošo. Viņi ir zaudējuši cerību, jo netic, ka varēs ko panākt.
Gribat zināt, kā izdzīvo pensionārs? Iespējams, valdībai vajadzētu atvēlēt naudu socioloģiskajam pētījumam, lai uzzinātu, kā pensionārs ietaupa. Zinu kundzi, kura pensijas dienā plāno savus tēriņus. Viņa zina, ka brokastīs ēdīs ar ūdeni aplietas dažas auzupārslu karotes, pusdienās viņai būs vārīti kartupeļi ar vasarā salasītām un ziemai iesālītām sēnēm, un vakariņās viņa atkal ēdīs auzupārslas. Un viņa stingri ievēro režīmu, jo citādi būtu jāaizņemas. Ja viņa būtu jaunāka, labprāt dotos uz Īriju. Nebūtu žēl pamest Latviju, kaut viņa algotu darbu dzimtenē strādājusi vairāk nekā piecdesmit gadu!
Iespējams, Centrālā vēlēšanu komisija parakstu vākšanu pensiju referendumam varētu organizēt vienlaikus ar arodbiedrības rosināto referendumu par grozījumiem Satversmē.