Aizvadītā nedēļa man šķita tikpat neparasta kā šīgada ziema, kuru par tādu nosaukt var vien simboliski. No rīta snieg, pusdienlaikā pilina aukstas lietus lāses, vakarā jābrien pa dubļiem, bet naktī jau atkal spoži spīd zvaigznes un piesalst.
Aizvadītā nedēļa man šķita tikpat neparasta kā šīgada ziema, kuru par tādu nosaukt var vien simboliski. No rīta snieg, pusdienlaikā pilina aukstas lietus lāses, vakarā jābrien pa dubļiem, bet naktī jau atkal spoži spīd zvaigznes un piesalst. Taču nedēļas beigās sniegs aizkavējās ilgāk, un apnicīgā rudens sajūta uz mirkli atkāpās. Neparasti, jo vēl pirms nedēļas šķita, ka ir jau vismaz marta vidus, lai gan kalendārs vēstīja pavisam ko citu.
Neparastajiem laika apstākļiem pakārtots arī mans darbs. Valsts meža dienesta Konsultāciju un pakalpojumu centra ikdiena ir ļoti cieši saistīta ar darbiem, kuri veicami mežā. Sausākās cirsmās kokus izzāģēja jau vasarā. Slapjākās parasti atstāj ziemai — kad piesalst, var iebraukt ar tehniku un visu paveikt ātri un kvalitatīvi. Taču šobrīd tur, kur zeme pārpurvojusies, nav iespējams pat kājām izbrist, kur nu vēl ar traktoru iebraukt. Mežizstrādātājiem problēmas sagādā arī ceļi, kuri šajā laikā ātri vien pārvēršas par neizbraucamu dubļu jūru. Tie, kuriem mūsu palīdzība būtu nepieciešama, izvēlas nogaidīt un labāk nedara neko. Iespējams, gaidot salu vai kādus citus labākus apstākļus.
Iedzīvotāji dusmojas — kokvedēji izdangā ceļus. Daudzi gatavi pat ar mietiem stāties ceļā smagajām mašīnām. Arī es kādu dienu ar dusmām vēroju, kā automašīnas kratās pa dangām, un vīram vaicāju — vai tiešām mums visu mūžu būs jābrauc pa tik sliktu ceļu? Taču var saprast arī mežā strādājošos. Ja zāģbaļķus laikus neizvedīs, šādā laikā strauji pasliktināsies to kvalitāte, un uzņēmējiem būs lieli zaudējumi. Ceļš vajadzīgs visiem, un kaut kāds kompromiss būtu jārod.
Mežā strādājošie ar nepacietību gaida Eiropas struktūrfondu naudu, ko varēs saņemt aprīļa beigās, maija sākumā. Tad daudzas lietas varētu pavirzīties uz labo pusi.
Kādu rītu, vērojot televīzijas pārraidi, mani pārsteidza premjera Ivara Godmaņa teiktie vārdi: “Latvijā daudzas pārtikas preces jau kļuvušas dārgākas nekā Vācijā un Polijā.” “Pārsteidzošs atklājums”, kuru varēja izdarīt jau krietni vien agrāk. Nu veidos speciālu komisiju un pētīs, kāpēc tā noticis. Smieklīgi. “Teātris”, no kura nevienam labāk nekļūs.
Viens uz otru skatīsies un brīnīsies par elementārām lietām. Tajā pašā laikā ekskluzīvo automašīnu tirgotāji žēlojas, ka pārdesmit dārgu spēkratu vietā izdevies pārdot vien divus, trīs. Lielākā daļa cilvēku, īpaši gados veci un ģimenes ar bērniem, aiziet uz veikalu, ilgi stāv pie piena produktu plaukta un domā — pirkt šodien paciņu piena, kura jau maksā vairāk nekā 70 santīmu, vai tomēr iztikt.
Runas par situācijas pētīšanu ir atklāta ņirgāšanās. Nav grūti uzzināt, cik pelna poļi vai vācieši. Viņi nav iznīcinājuši ražošanu un neiztiek tikai no citu saražotā pirkšanas un tālākpārdošanas. Un kā, redzot pārtikas cenas veikalā, lai jūtas zemnieks, kuram par litru piena samaksā mazāk par 20 santīmiem? Ražotāji un tirgotāji uz tautas rēķina nekaunīgi rauš naudu. Protams, jāpelna ir visiem, taču jāievēro vismaz kaut kādas robežas.
Mēs esam Eiropas Savienībā un labi redzam, cik, kas un par ko maksā. Cik ilgi varēsim dzīvot ar niecīgajām algām un tik augstām cenām? Šobrīd lielākā daļa pierobežas iedzīvotāju pēc pārtikas brauc uz Lietuvu. Ir daudz izdevīgāk iemainīt litus un pēc piena, cīsiņiem un maizes braukt uz kaimiņvalsti, par citām precēm nemaz nerunājot. Piemēram, cīsiņi, kas pie mums maksā divarpus latus kilogramā, Lietuvā maksā tikai pusotru latu. Turklāt pa sliktu zemesceļu līdz robežai jānobrauc tikai daži kilometri. Tālāk ir asfalts. Savukārt, braucot līdz lielveikalam Aizkrauklē, ir iespēja automašīnu sabojāt.
Satrauca arī saspringtā situācija “Latvijas pastā”. No amata atkāpās uzņēmuma ģenerāldirektors Gints Škodovs. Satiksmes ministrs sola ievērojamas reformas, lielākoties slēdzot nerentablās pasta nodaļas un draudot ar tarifu pieaugumu. Pasts līdz šim bija vienīgā iestāde, kuras pakalpojumus par pieņemamām cenām izmantoja visi. Pastnieks bieži vien ir vienīgais cilvēks, ko satiek viensētās dzīvojošie pensionāri. Pilsētniekiem iespējami daudzi pakalpojumi, bet laucinieki vienmēr bijuši pabērna lomā. Tajā pašā laikā politiķi iesaka ģimenēm ar bērniem meklēt idillisku dzīvesvietu harmoniskā un sakārtotā lauku vidē. Jājautā tikai, kur šāda vide ir, jo mūsdienās nav iespējams iztikt tikai ar lauku klusumu un zaļu zālīti. Lai dzīvotu, jāspēj ātri un ērti nokļūt līdz pilsētai, strādāt, mācīties un tad vakaru pavadīt mierā un klusumā.
Pagājušajā nedēļā bija arī kāds priecīgs notikums. Visi, kuri to vēlējās, svinēja Valentīna dienu. Protams, kāds varbūt pukojās, ka tie ir sveši svētki, kas mums nav vajadzīgi. Tomēr tas taču ir tik jauki, ka varam iepriecināt savus vistuvākos cilvēkus ar kaut ko labu, kaut nelielu šokolādes sirsniņu, mīļu vārdu un buču uz vaiga. Protams, var runāt par šo svētku komercializēšanos, taču ikdienas steigā bieži vien piemirstam, ka bez romantiskiem mirkļiem mūsu steidzīgā dzīve pamazām pārvēršas par pelēku bezcerības purvu, no kura, šķiet, nav iespējams izrauties. Kritizētājiem vēlētos pajautāt, vai viņi svin Meteņus, Miķeļa dienu, vai velk bluķi, lai aizraidītu projām nelaimes un bēdas, vai svin kādus citus tradicionālos latviešu svētkus, izņemot Jāņus?
Arī Lieldienas un Ziemassvētki jau sen ir komercializējušies un daļēji zaudējuši savu sākotnējo nozīmi. Mums jāiemācās priecāties par dzīvi. Tas ir tik svarīgi. Februāris ir sveču mēnesis. Pamēģiniet, pārnākot mājās, iedegt sveci, domāt labas domas. Atnāks pavasaris, modīsies daba, un viss izskatīsies daudz gaišāk.
