Bebrēnietei Annai Pilipjonokai šonedēļ 80 gadu jubileja, bet jubilārei šķiet, ka vēl pavisam nesen viņa svinēja 70. dzimšanas dienu.
Bebrēnietei Annai Pilipjonokai šonedēļ 80 gadu jubileja, bet jubilārei šķiet, ka vēl pavisam nesen viņa svinēja 70. dzimšanas dienu. Nekas jau ikdienas ritumā nav mainījies, tikai soļi kļuvuši lēnāki. Jubilāre atzīst, ka gadu gaitā cilvēki kļūst gudrāki, bet spēka gan ir mazāk. Taču Annas kundze par dzīvi nesūdzas.
Jubilāres dzimtene ir Baltkrievija, taču Latvijā viņa dzīvo kopš jaunības. Arī vecāki atbraukuši pie meitas ģimenes, bet pēc aiziešanas mūžībā apbedīti dzimtajā Baltkrievijā.
Liktenis Annu Pilipjonoku nav lutinājis. Pēc piecu gadu kopdzīves, atstājot sievu un dēlu, nomira pirmais vīrs. Otrais vīrs mīlēja “ieskatīties pudelē” un ģimenes dzīvē bija diezgan nesaticīgs, taču Anna ar viņu nodzīvoja 17 gadu. Šajā laikā piedzima dēls un divas meitas. Tad vienu pēc otra māte zaudēja abus dēlus un arī vecākus. Kad Anna izšķīrās ar otro vīru, viņai viegli neklājās, tomēr darbs un bērnu audzināšana piepildīja viņas dzīvi. Toreiz sievietei bija 44 gadi, vēl varētu atrast labu dzīves draugu, taču neveiksmīgā pieredze personīgajā dzīvē viņu no tā atturēja.
— Deviņpadsmit gadu kolhoza fermā slaucu govis. Sākumā ar rokām, tad ar slaukšanas aparātiem. Toreiz tie bija smagi un bieži bojājās, tāpēc vienmēr vajadzēja būt gatavai govis slaukt ar rokām. No tā laika rokas un kājas tirpst un sāp, arī sirds gurst, bet nesūdzos, jo neesmu jau vienīgā, kam tāda nelaime. Labi, ka mājas bija pie fermas, vismaz bērni bija blakus, un tā dzīvojām ne sliktāk par citiem, — stāsta Annas kundze.
Tagad Annas kundze mīt daudzdzīvokļu mājā “Saulaines” un ir apmierināta gan ar nelielo dzīvokli, gan kaimiņiem. Māti bieži apciemo abas meitas un mazbērni, tāpēc Annas kundze nejūtas viena un pamesta. Meitas rūpējas par mātes veselību un cenšas atvieglot viņas vecumdienas, aicina dzīvot pie sevis, bet sirmā māmuļa pagaidām grib būt neatkarīga. Vēl gribas vasarā parušināties savā mazajā dārziņā un satikties ar draudzenēm. Viņai patīk dzīvot Bebros, kur viss sakopts. Ja ir jātiek centrā, autobusu pietura pie pašām mājām, kur vēl labāk!
— Agrāk, kad biju stiprāka, diezgan bieži braucu uz Kokneses katoļu baznīcu. Tagad uz baznīcu netieku, gaidu, kad to uzcels Bebros. Priecājos, ka ticīgo cilvēku kļūst arvien vairāk, tad arī laimīgo būs vairāk, jo ticība cilvēku apskaidro un sakārto viņa domas un darbus, — uzskata sirmā kundze.
Par 80 gadiem Annas kundze joko: šajos gados esot visi viņas dzīves prieki un asaras, tie esot tikai viņas gadi. — Dievs man lēmis ilgi dzīvot, zinu, ka par to priecājas mani bērni un mazbērni. Esmu laimīga, — teic Annas kundze.
