Neesmu izvēlīgs. Izdomāju ziemā aizbraukt turp, kur šobrīd saulaināks un siltāks. Izvēlējos Ēģiptes kūrortu Hurgadu.
Neesmu izvēlīgs
Izdomāju ziemā aizbraukt turp, kur šobrīd saulaināks un siltāks. Izvēlējos Ēģiptes kūrortu Hurgadu. Neesmu no tiem, kuri ceļojumu nespēj iedomāties bez pieczvaigžņu viesnīcas un lidojuma biznesa klasē. Nopirku lētāko ceļazīmi. Aviobiļete, nakšņošana divu zvaigžņu viesnīcā nedēļu ar brokastīm un vakariņām izmaksāja tikai 190 latu.
Janvārī, kad pie mums gaisa temperatūra bija mīnus 18 grādu, lidoju uz Hurgadu. Lidojums ilga nepilnas piecas stundas. Hurgadā nolaidāmies bijušajā PSRS kara lidlaukā, kas tagad pārveidots par civilo. Te bija krietni siltāks — plus 22 grādi, visapkārt tuksnesis un dažas palmas. Mūs jau sagaidīja gids — latvietis Kaspars.
Ap sešdesmit viesnīcu
Lai tālāk varētu doties uz Hurgadu, par 15 dolāriem jānopērk vīza, un pēc pusstundas jau devāmies ceļā. Nevaru teikt neko sliktu par viesnīcu, kurā nedēļu dzīvojām — pagalmā nebija baseina, bet tie, kuri vēlējās bezmērķīgi dirnēt pludmalē, varēja paņemt viesnīcā bezmaksas taloniņu un iet sauļoties. Es dārgo laiku plānoju izmantot lietderīgi — apskatīt Ēģiptes skaistākās vietas, dabu un izbaudīt visas tūristiem piedāvātās iespējas.
Dzīvoju viens divvietīgā numurā, kurā bija duša, kondicionieris un televizors. Hurgadā ir ap sešdesmit viesnīcu, un, manuprāt, katrs var izvēlēties savai gaumei, vajadzībām un iespējām atbilstošo. Kūrorts stiepjas četrdesmit kilometru garumā gar Sarkano jūru. Iedzīvotāju skaits — ap 60 tūkstošiem. Visapkārt kaut ko būvē. Visur, izņemot viesnīcu teritoriju, mētājas sadzīves atkritumi.
Iepērkoties jākaulējas
Islama tradīcijas Ēģiptē netiek pārāk stingri ievērotas, tāpēc ģērbšanās stils sievietēm ir brīvāks, un ne visas, īpaši Kairā, staigā tērpos, kad redzamas tikai acis. Lielākā daļa vīriešu ģērbušies garās maisveida tunikās, netīriem galvas apsējiem. Visos veikalos, tirgos, viesnīcās strādā tikai vīrieši, kuru Hurgadā ir krietni vairāk nekā sieviešu. Islama tradīcijas liek līgavu izpirkt, tas ir, jāmaksā kalims. Jo skaistāka, bagātāka, izglītotāka ir meitene, jo lielāka izpirkuma maksa — vidēji ap 10 tūkstošiem dolāru. Tā kā tūrisma jomā peļņa ir apmēram simts dolāru mēnesī, daudzi ir neprecējušies, un vienmēr par katru pakalpojumu ir jādod dzeramnauda. Te ir tikai daži veikali ar fiksētajām cenām, pārējās vietās ir jākaulējas. Cenu no sākotnējās var nokaulēt pat pieckārtīgi, bet tirgotāju uzbāzība ir milzīga. No sākuma tas likās interesanti, bet beigās pat kaitināja.
Pilsētās nav luksoforu
No austrumu zemēm kā suvenīrus visbiežāk ved ūdenspīpes, vara un misiņa traukus, papirusu, lakatus, krekliņus ar Ēģiptes simboliku, obsidiāna (vulkāniskā stikla) un malahīta (pusdārgakmeņa) traukus, arī karkades tēju. Visu to nopirku arī es, protams, ar lielu nervu “bendēšanu”. Tirgošanās notiek dažādās valodās, ja vienam otru galīgi neizdodas saprast, palīgā ņem kalkulatoru. Tirgotājs “uzraksta” savu cenu, pircējs — savu, kamēr abi vienojas. Norēķināties var Ēģiptes mārciņās, bet visur pieņem arī dolārus. Lats ir desmit le (Ēģiptes mārciņa). Salīdzināšanai — par vienu dolāru tur var nopirkt četrus litrus benzīna.
Ēģiptē visi dzer tēju un pīpē šišu (ūdenspīpi). Biju ļoti pārsteigts, ka tur nav luksoforu, arī Kairā, kurā ir ap 20 miljonu iedzīvotāju. Ielās ir daudz “guļošo policistu” — paaugstinājumu, autovadītāji signalizē, plāta rokas un izbrauc krustojumus bez avārijām pat milzīgā satiksmē. Hurgadā ir ļoti daudz taksometru, kuru vadītāji visu laiku signalizē, apstājas un mēģina pierunāt iekāpt.
Zupu vāra uz ielas
Divas dienas, kad nebraucu ekskursijās, transportu neizmantoju ne reizi. Man patīk staigāt kājām, jo tā var daudz vairāk redzēt. Ja arī brauc, par cenu noteikti jāvienojas iepriekš, ja nē — pārmaksāsi pieckārtīgi. Ir arī mikroautobusi, bet tajos pārsvarā brauc vietējie iedzīvotāji.
Apkārt ļoti daudz ziedošu koku un palmu, veikalos — dažādi augļi. Skaistums panākts ar smagu darbu, jo apkārt ir tuksnesis. Melnzeme, kas jāved no auglīgās Nīlas ielejas, nepārtraukti jālaista. Daudzi dzīvo ļoti nabadzīgi, no kartona un finiera saslietās būdās, bet jūtas laimīgi. Visi smaida, sveicina, māj ar rokām. Islamā ir likums, ka bagātajiem desmit procentu no ienākumiem ir jāatvēl nabago atbalstīšanai, tāpēc badā neviens nemirst. Ēdienu gatavo turpat uz ielas, arī es nogaršoju kaut kādu zupu un tikko nozvejotu, uz metāla gabala ceptu zivi. Nepatika, tāpēc visu pirku veikalā.
Slavē “Lāču” rupjmaizi
Pārtikas veikalos cenas ir fiksētas, viss ir nedaudz lētāks nekā pie mums. Alkoholu veikalos nepārdod, bet viesnīcu restorānos gan. Piemēram, 50 gramu degvīna maksā ap trijiem latiem, tas ir ļoti dārgs prieks. Viesnīcās ir zviedru galds, un izvēle ir pietiekami liela, bet, ja grib kaut ko padzerties, tad jāmaksā. Maizes vietā, protams, lavašs, bet es biju paņēmis līdzi “Lāču” rupjmaizi un pacienāju arī viņu pavārus. Viņi bija priecīgi un nebeidza slavēt mūsu maizīti.
Ēģiptē visas gada dienas ir saulainas, bet, ja kādreiz uzlīst lietus, tad tas ir ārkārtējs notikums, par ko raksta visās avīzēs. Ļoti reti, kādreiz ziemā, temperatūra dienā pazeminās līdz +15 grādiem. Tad tā jau ir gandrīz vai katastrofa, un mazie bērni var neapmeklēt skolu.
Neviens vietējais nestaigā šortos, to dara tikai tūristi. Arābiem + 20 grādu liekas ļoti auksts un visi staigā biezās jakās. Jaunas tūristes, īpaši krievietes, staigā ļoti “pieticīgi” ģērbušās, un vietējie vīrieši ir sajūsmā, kaut gan jūt arī naidīgus skatienus.
Cita kultūra
Islama valstī tomēr ir pavisam citāda kultūra un tradīcijas. Viesnīcās uz galdiņiem un gultām nedrīkst atstāt naudu, mobilos tālruņus, rotaslietas. Apkalpojošais personāls to var uzskatīt par dāvanu un paņemt. Kaut gan neiesaka dzert ūdeni no krāna, es to lietoju, protams, varītu, jo līdzi bija elektriskais ūdenssildītājs.
Vienam braukt tomēr neiesaku, diezgan garlaicīgi, un, ja gribi iekļūt sava fotoaparāta atmiņas kartē, jālūdz citu palīdzība. Vietējiem šo lūgumu nedrīkst izteikt, jo par slēdža nospiešanu būs jāatdod dolārs. Iesaku nežēlot naudu, aizbraukt un to visu redzēt pašu acīm! Iespaidi būs fantastiski.
Turpmāk vēl
