Medībās ne vienmēr ir jāšauj. Daudzesietis Āris Korotkevičs medī 14 gadu. Par medībām viņu ieinteresējis tēvs. Āra kungam interesē ne tikai medības, bet arī tās dzīvnieku dzīves nianses, kuras parasti paliek nepamanītas.
Medībās ne vienmēr ir jāšauj
Daudzesietis Āris Korotkevičs medī 14 gadu. Par medībām viņu ieinteresējis tēvs. Āra kungam interesē ne tikai medības, bet arī tās dzīvnieku dzīves nianses, kuras parasti paliek nepamanītas.
No paaudzes paaudzē
— Medīju kopš 1993. gada, taču tēvs uz medībām mani kā dzinēju ņēma līdzi jau kopš 12 gadu vecuma. Mani interesē viss, kas notiek mežā, ne tikai medības, — stāsta Āris Korotkevičs. — Man pašam ir trīs dēli. Vecākais jau zina, kas ir medības, un viņu tās interesē. Jaunākie vēl ir pārāk mazi, lai ņemtu līdzi uz medībām, taču viņiem patīk novērot savvaļas dzīvniekus. Dzīvojam nomaļā lauku sētā, un stirnas un mežacūkas pienāk ļoti tuvu. Tāpēc esmu ierīkojis vairākus tornīšus, no kuriem labi var redzēt mežmalā notiekošo.
Vasaras vakaros dēli labprāt iekāpj tornīšos un gaida. Protams, līdz ar tumsu viņi steidz atpakaļ uz mājām, jo ir mazliet bail. Tomēr viņiem bieži izdodas ieraudzīt gan stirnas, gan mežacūkas.
Gaides patīk labāk
Arī man pašam gaides medības patīk labāk, tāpēc, cik vien iespējams, dodos uz kādu no tornīšiem. Turklāt ne vienmēr šauju, bieži vien dzīvnieku tikai aplūkoju. Man ir brieža ragi ar 14 žuburiem. Esmu redzējis arī citus briežus ar lieliskiem ragiem. Taču es ievēroju pieredzējušo mednieku teikto — ja nomedīsi lielisku briedi, vismaz piecus gadus tajā apkārtnē šāda skaistuļa vairs nebūs. Labāk šaut dzīvniekus, kuriem ir veselības problēmas, bet labākie un veselīgākie lai paliek sugas turpināšanai. Tas pats attiecas arī uz aļņiem un mežacūkām.
Korotkeviča kungam ne reizi vien izdevies piedzīvot interesantas situācijas, tiekoties ar meža dzīvniekiem aci pret aci.
Jāmūk pat no dzērves
— Reiz laukā pamanīju dzērvju baru. Nolēmu viņām pieiet tuvāk. Pārvietojos klusi un uzmanīgi, taču putni mani tik un tā tuvu nepielaida. Dzērves sasaucās un pacēlās spārnos. Ievēroju, ka viens dzērvju mazulis neaizlidoja, bet paslēpās zālē. Piegāju viņam klāt un pašķīru zāli. Vaicāju putnēnam, kāpēc viņš nelidoja projām. Viņš pēkšņi pielēca kājās, saslējās visā augumā un, klabinādams knābi, mēģināja man uzbrukt. Nekas cits neatlika — nācās steigšus bēgt. Cirtiens ar knābi noteikti nebūtu patīkams.
Satraucošus mirkļus reiz piedzīvoju, mēģinot pietuvoties aļņu baram. Dzīvnieki bija apmetušies izcirtumā. Mēģināju viņiem piekļūt. Man līdzi bija medību suns. Viņš apmeta lielu loku un tuvojās aļņiem no otras puses. Līdz aļņiem palika tikai daži desmiti metru, kad suns dzīvniekus sāka dzīt uz manu pusi. Noslēpos aiz resnāka alkšņa. Tuvākais no dzīvniekiem man pieskrēja triju metru attālumā. Izlēcu no slēptuves un ar skaļu kliedzienu mēģināju alni aizbiedēt. Taču dzīvnieks nenobijās. Nostājās man priekšā un skaļi sprauslāja. Noliecos, baidoties, ka viņš man var iespert. Tajā mirklī piesteidzās suns, un alnis aizbēga. Toreiz man lielas pieredzes vēl nebija, taču tagad zinu, ka jebkurā situācijā drošība tomēr ir pirmajā vietā. Aļņa spēriens cilvēkam var būt arī nāvējošs.
Iet kā uz parādi
Tomēr neparastākais gadījums notika, ciemojoties pie paziņām Vācijā. Viņi ļoti ciena medību tradīcijas, un katras medības kungiem ir iespēja pabūt kopā un, stingri ievērojot norunas, labi pavadīt laiku.
Interesanti, ka Vācijas daļā, kur man bija iespēja pabūt, meža pleķīši apjozti žogiem, lai dzīvnieki nepiekļūtu jaunajiem kociņiem un tos neapgrauztu. Tomēr dzīvnieki atrod žogos spraugas.
Tā nu skaidri zināms, ka noteiktā meža masīvā ir cūku bars. Sabrauc mednieki. Katram līdzi suns un dzinējs. Visi medību tērpos, uz tiem nevienas pūciņas. Kājās nospodrināti zābaki, bet pie cepurēm fazānu spalvas. Dažam arī izžāvēta mežacūkas aste — veiksmīgu medību goda zīme. Vīriem dārgi ieroči. Viss spīd un laistās.
Svešvalodas jāzina labāk
Nostājas viens no otra 20 metru attālumā. Dzinēji dodas uz masta otru pusi. Vīri kā pēc komandas pielādē ieročus, un medības sākas. Pats nemedīju, bet turos sava paziņas tuvumā. Pēkšņi gar žogu skrien bariņš stirnu, taču neviens nešauj — zināms, ka mastā ir mežacūkas. Pēkšņi viena no stirnām lec žogā un sapinas. Mans namatēvs sniedz nazi, klusi kaut ko skaidro un rāda uz stirnu. Pirmajā brīdī nodomāju, ka viņš lūdz mani izbeigt dzīvnieka ciešanas. Lieku roku uz sirds un, cik manas valodas zināšanas ļauj, stāstu, ka sirdsapziņa neļauj nogalināt nelaimē nokļuvušu dzīvnieku. Vācietis sāk pukoties. Pieslien ieroci pie tuvējās egles un dodas pie stirnas. Man par pārsteigumu viņš pārgriež stieples un atsvabina dzīvnieku. Izrādās, viņa nodomu esmu pārpratis. Pat nopriecājos, ka nepaņēmu nazi, jo tad būtu izdarījis ko aplamu.
Bez pārsteigumiem
Ciemojoties Vācijā, uzzināju daudz jauna par medību ieražām šajā valstī. Bieži vien medniekam palīdz dažādas elektroniskas ierīces — sensori, kas brīdina par dzīvnieka tuvošanos. Taču šādas medības man nepatīk — trūkst cilvēka un dzīvnieka sacensības gara un pārsteiguma momenta. Savukārt noderīgi šķiet daži citi palīglīdzekļi. Piemēram, īpaša ziede, kas pievilina mežacūkas. Ar to apsmērē egļu stumbrus un panāk, ka dzīvnieks iznāk noteiktā vietā.
