Rīt 14. februāris, Valentīndiena, “Mīlestības” diena. Nevarētu teikt, ka šos svētkus ienīstu, vienkārši — neielaižu sevī. Pirms aptuveni desmit gadiem, kad Latvijā sāka svinēt 14. februāri, mācījos vidusskolā. Tolaik ar draudzenēm līdz pusnaktij griezām sarkanas papīra sirdis, meklējām mīlestības dzejoļus un aforismus, rotājām skolas zāli un gaiteņus. Protams, saņemt mīlestības vēstulītes, spēlējot “slepenos draudziņus” tolaik sagādāja prieku. Man gan gribētos, lai šī diena neiemanto līdzvērtīgu statusu tradicionālajiem latviešu svētkiem.
Manuprāt, Valentīndiena ir ļoti laba ideja, kā padarīt skolas dzīvi interesantāku — rīkot tematiskus pasākumus un ballītes, kamēr tas nepārvēršas par nacionālo “Mīlestības dienu”. Protams, nevar novilkt robežu — 14. februāri svinēsim tikai līdz tik un tik gadiem. Būtu muļķīgi apgalvot, ka latviešiem šie svētki ir vienaldzīgi, jo arvien vairāk cilvēku šajā dienā cenšas iepriecināt savu otru pusīti ar kādu dāvaniņu.
Mani kaitina, ka veikalu plaukti pārblīvēti ar sirsniņmantiņām, dekoriem un dažādām Valentīndienas īpašajām atlaidēm saldumiem un alkoholiskajiem dzērieniem. Tas ir uzbāzīgi. Ak, jā, tas pats iepirkšanās bums jau mūs gaida Ziemassvētkos, Jāņos un Lieldienās — diemžēl arī ar to jāsadzīvo.
Gribētos, lai ikvienam no mums ir kāds, kuram iedot buču ejot gulēt un mostoties no rīta 365 dienas gadā. Galu galā — mums nav papīra sirdis, kuras iepukstas straujāk tikai 14. februārī.
