Tas bija kā pasakā — uzrakstīju, ka vēlos baltu sniegu un pēc
stundas sāka snigt.
Tobrīd jutos ka burve. Ja tā varētu vienmēr – piepildās, ko vēlies.
Es droši vien vēletos naudu. Jo tā ir brīvība. Protams, ļoti, ļoti
daudz es nevēlētos. Tad es “izlaistos” – droši
vien noēstos kā klimpa. Jo beidzot taču varētu izmēģināt visus
dārgos produktus, tātad arī labākos. Mans ierastais
“maršruts” būtu ledusskapis – televizors, un es
nevis ietu, bet veltos. Pēc tam man aptaukotos smadzenes, un es ar
līdzīgām dāmām spriestu — kādu man somiņu izvēlēties – to par 1000
vai 1200? Es būtu kā no važām norāvies vergs. Vispār riebīgi. Esot
tagadējā pozīcijā, domāju vispareizākais lieko naudu būtu izdalīt
pensionāriem, jo uz viņu sviedriem taču tapuši tik daudz miljonāru.
Bet, ja es būtu miljonāre, nezin vai tā domātu?