Pie Andžiņa ciemos atbrauca mazmazdēls. Kustīgs un runīgs. “Zini, vecotēv!” viņš teica. “Uz mūsu skolu no Vācijas atbrauca Iršu kolonistu atvase. Solīds sirms kungs. Un viņš stāstīja, ka braucis ar bažām: internetā izlasījis, ka tagad Irši pievienoti Zemgalei. Bet Irši taču piekļaujas Vidzemes augstienei! Domājis izteiksmīgo kalnaino reljefu ieraudzīt nolīdzinātu kā galdu. Tāpēc juties pārsteigts, pakalnus pamanot vecajās vietās. Arī Vietalvā, kas kaimiņos un ir tuvu Gaiziņam, viss kārtībā. Tik robežas piezīmētas Zemgalei.”
Vecvectēvs Andžiņš atbildēja strikti: “Tāpēc, dēls, skolā mācies cītīgi! Citādi dzīvē iztaisīsi līdzīgu šmuci!”
