Aizvakar Rīgas apgabaltiesā nolasīja spriedumu kukuļņemšanā apsūdzēto Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnešu Beatrises Tāleres un Irēnas Poļikarpovas lietā.
Aizvakar Rīgas apgabaltiesā nolasīja spriedumu kukuļņemšanā apsūdzēto Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnešu Beatrises Tāleres un Irēnas Poļikarpovas lietā. Viņām piespriests astoņus gadus ilgs reāls cietumsods. Tas ir pirmais gadījums atjaunotās Latvijas brīvvalsts vēsturē, kad notiesā un tik bargu sodu saņem augstas tiesas amatpersonas. Abām notiesātajām piemērota arī daļēja mantas konfiskācija. Tomēr tiesas zālē abas bijušās tiesneses neapcietināja, jo spriedumu vēl var pārsūdzēt.
Varētu domāt — kas nu tās par summām: viena kukuļos saņēmusi 800 latu, otra — tikai 500. Dzirdēts par kukuļos samaksātiem tūkstošiem, un tad ne tiesas, ne sodīšanas. Jo, kā mēdz teikt, pie rokas neesi pieķerts — neesi vainīgs. Prokurors, kurš šajā lietā uzturēja apsūdzību, par spriedumu bija gandarīts, jo, viņaprāt, “nav svarīgi, par kādu summu amatpersona ir uzpirkta, bet svarīgākais, ka tā vispār ir uzpērkama”.
Vaicājot komentārus juristiem, visi uzskata, ka šis tiesas process ir bijis kā paraugprāva, lai parādītu, cik pamatīgi valstī apkaro kukuļdošanu un kukuļņemšanu. Vienlaikus tik bargs spriedums domāts tiesnešu un citu amatpersonu iebaidīšanai, sak, padomājiet, vai vērts zaudēt godu, amatu un mantu dažu simtu latu papildienākumu dēļ! Iespējams, šīs summiņas ir tikai aisberga redzamā daļa, kas zina, cik ilgi un kādā apjomā kukuļi ņemti līdz brīdim, kamēr abas pieķertas.
Tautā runā skaidri un atklāti: tas ir tikai viens gadījums, bet tādu ir simtiem un tūkstošiem, tikai neatklātu. Pēc šī tiesas sprieduma bailīgākie varbūt arī “pierausies”, bet “drosmīgākie” tāpat turpinās ņemt, jo ir ļoti grūti atteikties no komforta, ko visu laiku tik viegli esi spējis sev nodrošināt.
Vai viens tiesas process mainīs sistēmu? Vai tā beidzot sāksim iedibināt principu: viens likums, viena taisnība visiem? Tie ir retoriski jautājumi, ko sev uzdodam, bet nespējam apstiprinoši atbildēt.
Kāds kolēģis vakar sarunā teica: “Man ir žēl šo padzīvojušo sieviešu, kurām tagad tik ilgs laiks būs jāpavada cietumā.” Žēlot mēs, protams, varam, bet tikai cilvēku, ne amatpersonu, kurai dota vislielākā vara — lemt kāda cita likteni. Ja tas darīts par naudu, sods ir jāsaņem, un šoreiz tas ir noticis.
