Koknesiete Rimma Koško ir veterinārārste. Savā privātpraksē viņa rūpējas par Kokneses apkaimes suņu, kaķu un citu sīko dzīvnieciņu veselību.
Koknesiete Rimma Koško ir veterinārārste. Savā privātpraksē viņa rūpējas par Kokneses apkaimes suņu, kaķu un citu sīko dzīvnieciņu veselību. Darbs ar dzīvniekiem ir arī viņas sirdslieta, savukārt lielākais gandarījums redzēt sasirgušo dzīvnieku atkal veselu.
Piepilda bērnības sapni
— Kāpēc izvēlējāties veterinārārstes profesiju?
— Bērnībā dzīvoju laukos, Balvu apkaimē. Sētā bija gan kaķi, gan suņi, un, kā jau tas dzīvē gadās, laiku pa laikam kāds no viņiem gāja bojā — visbiežāk slimību vai kādu traumu dēļ. Jau tad sapņoju, ka spēju dzīvniekiem palīdzēt. Mācījos vidusskolā. Bija jāizvēlas nākamā profesija. Tolaik pie mums dzīvoja ļoti skaists Siāmas kaķis. Kā mazu kaķēnu viņu man uzdāvināja skolotāja. Dzīvnieciņu ļoti mīlēju. Taču reiz kaķis nopietni savainoja kāju. Lai kā pūlējās vietējā vetārste, dzīvnieku neizdevās glābt. Tajā mirklī nolēmu, ka man jākļūst par veterinārārsti un jāiemācās vismaz šādās situācijās palīdzēt.
— Kur mācījāties?
— Vispirms Bebrenes tehnikumā. Sāku strādāt, bet pēc tam neklātienē absolvēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju. Kādu laiku biju veterinārārste Vecbebru sovhoztehnikumā. Ārstēju liellopus. Laukos sākoties juku laikiem, bija jāveido privātprakse. Lopu turētāju kļuva arvien mazāk, bija jāmeklē iespēja darīt ko citu. Kādu brīdi strādāju Aizkrauklē, Veterinārajā pārvaldē. Taču vairāk bija jādarbojas ar papīriem. Tas nav mans “lauciņš”, tāpēc nolēmu atvērt privātpraksi Koknesē un pievērsties mazo dzīvnieciņu ārstēšanai.
“Esmu laimīga!”
— Vai nenožēlojat savu izvēli?
— Nē! Esmu laimīga. Man patīk dzīvnieki un tas, ka varu viņiem palīdzēt. Cilvēkam nav lielāka prieka kā strādāt darbu, kas ir viņa sirdslieta. Protams, dzīvnieki vārdiem nevar pateikt paldies par atgūto veselību, taču ir gandarījums redzēt viņus priecīgus un apmierinātus. Ir saimnieki, kas piezvana un pastāsta, kā veicies, vai mīlulis ir līdz galam izveseļojies. Taču ir arī tādi, kuri uzskata, ka palīdzēs tikai pāris zāļu devas. Sākumā uztraucas, meklē palīdzību, bet ārstēšanu aizmirst pabeigt. Dzīvnieks it kā kļūst dzīvespriecīgāks, taču, nesaņemot nepieciešamo zāļu daudzumu, viņam veidojas paliekoši veselības traucējumi, un mūžs ir daudz grūtāks un īsāks. Tādos mirkļos paliek mazliet skumji.
— Kas visbiežāk ir jūsu pacienti?
— Suņi, kaķi, papagailīši, kāmīši, jūrascūciņas. Reiz nācās palīdzēt arī fretkai — mājas seskam. Ilgi sēdējām kabinetā un jūsmojām par skaisto zvēriņu. Meklējām literatūrā aprakstus, lai varētu palīdzēt.
Mājdzīvnieka galds bagātāks
— Vai cilvēku attieksme pret savu mīluļu veselību ir mainījusies?
— Lielākā daļa saimnieku ļoti rūpējas par savu mīluļu labklājību. Klausoties saimnieku stāstus, ir pārliecība, ka reizēm mājdzīvnieka galds ir bagātāks nekā pašam saimniekam. Ir arī cilvēki, kuru rocība nav tik liela, tomēr, ja dzīvnieks saslimis, viņi cenšas palīdzēt visiem spēkiem. Protams, ir gadījumi, kad pie veterinārārsta atnāk par vēlu — saimnieks nav pamanījis pirmās saslimšanas pazīmes, un palīdzēt vairs nevar. Notikušajā nevienu nevar vainot, jo visas slimību izpausmes zināt nevar, cilvēki ir aizņemti, no darba pārnāk noguruši un uzreiz nepamana izmaiņas dzīvnieka uzvedībā. Taču tieši pēc tām var secināt — kaut kas nav kārtībā. Labāk pie veterinārārsta atnākt lieku reizi nekā nokavēt.
Izvēle paliek
saimnieka ziņā
— Teicāt, ka visbiežāk pie jums ved suņus. Vai ir kādas biežāk sastopamas saslimšanas?
— Tāpat kā cilvēkiem, laiku pa laikam aktivizējas dažādi vīrusi. Taču šobrīd ļoti bieži nākas ārstēt dažādus iekšējus iekaisumus kucēm. Saslimšanu nevar laikus pamanīt. Kad tā atklāta, pārsvarā jau ir par vēlu. Nelīdz ne zāles, ne operācija. Visai bieži gadās arī dažādas traumas — lūzumi, plīsumi, iegriezumi. Taču, ja vaina nopietnāka, varu vien sniegt pirmo palīdzību — apturēt asiņošanu, sašūt lielāku brūci, atsāpināt. Smagākos gadījumos iesaku dzīvnieku vest uz specializētu klīniku, kāda ir, piemēram, Jēkabpilī. Bez rentgenuzņēmuma salikt pareizi kaulus nevar. Cik daudz palīdzēt, to izlemj katra dzīvnieka saimnieks. Reizēm steidzama palīdzība nepieciešama arī medību suņiem, kurus savainojis kāds meža dzīvnieks. Visbiežāk — mežakuilis. Pagājušajos Ziemassvētkos nācās ārstēt suni, kam mežakuilis bija viegli ievainojis galvu. Kolēģiem kaimiņrajonā bija vēl trakāk — viņiem Vecgada vakarā bija jāglābj suns, kam kuilis bija pārplēsis vēderu. Par laimi, suns izdzīvoja.
Dzīvnieki jūt, ka
viņiem palīdzēs
— Vai dzīvnieks jūt, ka vēlaties palīdzēt? Izmeklēšana taču reizēm saistīta ar nepatīkamām procedūrām.
— Noteikti. Reiz pie manis atveda suni ar lauztu ķepu. Dzīvnieks pacieta izmeklēšanu, pārsiešanu un potes. Laikam juta, ka vēlos viņam palīdzēt. Taču pēc laika, kad kāja sadzija un bija atlikusi vairs tikai viena pote, viņš kļuva dusmīgs, pat sāka rūkt un rādīt zobus.
— Vai nav bail, ja pacients kļūst agresīvs?
— Protams, nedaudz baidos, taču to nedrīkst izrādīt. Dzīvnieks baidās, uztraucies ir saimnieks. Ja to darīšu arī es, rezultāta nebūs. Taču visbiežāk, ienākot šajās telpās, dzīvnieka uzvedība krasi mainās. Te ir kas tāds, kas viņus nomierina un liek man uzticēties.
Aizmirst par fizkultūru
— Kā mājdzīvniekiem pietrūkst visvairāk?
— Lai cik tas šķistu dīvaini — pietrūkst saimnieku uzmanības un mīlestības. Nepietiek ar to vien, ka dzīvnieks ir pabarots un drošībā. Lai dzīvnieks labi justos, viņam nepieciešama arī regulāra fiziskā slodze. Visbiežāk šajā ziņā grēko suņu īpašnieki. Piesien suni īsā ķēdē un viss. Esmu redzējusi suņus, kuri piesieti tikai metru garā saitē. Suns ir domāts darbībai — viņš nevar iztikt bez regulāras skriešanas. Tāpēc katru dienu viņš būtu jāved pastaigā vai jāļauj skriet savā vaļā.
Dzimums jāpārbauda
— Vai gadījusies arī kāda kurioza situācija?
— Reiz bija gadījums, kuru neaizmirsīšu visu mūžu. Nesen biju sākusi strādāt. Kāda sieviete atnāca, lai vienotos sterilizēt kaķeni. Kādu brīdi klausījos viņas stāstījumā, un mēs vienojāmies par operācijas laiku. Kad dzīvnieciņš bija iemidzināts un operācija jau sākusies, mazliet samulsu. Izrādījās — tas ir runcis un vajadzīga pavisam cita veida operācija. Jutos ļoti neērti, taču, parunājot ar kolēģiem, uzzināju, ka tā gadījies ne vienam vien.
— Vai jums pašai arī ir kāds mājdzīvnieks?
— Protams, ir divi kaķi un suns. Taču, tāpat kā kurpniekam nav zābaku, tā arī manu mājdzīvnieku veselība ne vienmēr ir tā labākā. Visvairāk baidos kādu kaiti viņiem “atnest” no darba. Parasti tas, no kā visvairāk baidās, arī piepildās. Viens no kaķiem, siāmietis, tāpat kā manā bērnībā, saslima ar iesnām. Daudziem kaķiem ar līdzīgu kaiti pietiktu ar pāris potēm, taču savu mīluli ārstēju divas nedēļas. Slimību nekādi nevarēja uzveikt. Šķita, kaķis neizdzīvos, taču man paveicās. Diemžēl slimībai bija sekas. Tiklīdz kaķis ilgāk paspēlējas, viņam pietrūkst elpas. Šķirnes dzīvniekiem imunitāte pret daudzām slimībām ir krietni zemāka nekā pārējiem.
Žēl, ka nav sniega
— Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā?
— Veterinārārstam brīvais laiks ir neprognozējams — slimība dzīvnieku var piemeklēt jebkurā brīdī. Turklāt parasti saimnieki savu mīluļu problēmas pamana tieši vakarā, pārnākot no darba. Taču, ja ir brīvs brīdis, man patīk lasīt grāmatas. Savlaik nodarbojos ar slēpošanu, bet pēdējās ziemās snieg reti, un slēpes tā arī paliek neizmantotas. Taču, lai kā arī mēģinātu nedomāt par ikdienas pienākumiem, domas atkal un atkal atgriežas pie darba. Arī kopīgos atpūtas brīžos ar kolēģiem nolemjam par darbu nerunāt, tomēr — vārds pa vārdam, un sarunu galvenā tēma atkal ir dzīvnieki.
— Vai siltās ziemas kaut ko mainījušas arī mājdzīvnieku dzīvē?
— Jā. Agrāk ārā dzīvojošajiem kustoņiem bija ļoti izteikta kažoka maiņa divas reizes gadā. Laikam kļūstot aukstākam, viņi izaudzēja biezāku pavilnu, bet pavasarī kažociņš kļuva plānāks. Tagad šāda izteikta kažoka maiņa vairs nenotiek. Dzīvnieku organisms, šķiet, apjucis, un spalvas maiņa notiek nepārtraukti. Tas noteikti maina arī citas norises viņu organismā.
***
vizītkarte.
Vārds, uzvārds: Rimma Koško.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1966. gada 22. jūlijs, Abrene.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju.
NODARBOŠANĀS: veterinārārste privātpraksē Koknesē.
ĢIMENE: šķīrusies, audzina meitu.
VAĻASPRIEKS: grāmatu lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
***
citi par Rimmu Koško
Inguna Strazdiņa no Kokneses:
— Rimma Koško šobrīd ārstē manu suni. Viņam sāp auss, un dzīvnieks ir ļoti nelaimīgs, neļauj pieskarties un ir visai nešpetns. Tomēr veterinārārstei izdevās atrast ar viņu “kopīgu valodu” un arī īstās zāles. Katru dienu sunītim paliek labāk.
Gunārs Prostakovs, koknesietis:
— Koško kundze aprūpē manu medību suni. Viņa vienmēr ir ļoti laipna un labi izskaidro, kas dzīvniekam kaiš un kā vislabāk palīdzēt. Turklāt viņai lieliski izdodas rast kontaktu ar dzīvnieku, nomierināt viņu.
