Nesen savus literāros darbus, lielākoties miniatūras, esejas, filozofiskas četrrindes, dzejoļus, redakcijai piedāvāja aizkraukliete Ritma Ulmane.
Nesen savus literāros darbus, lielākoties miniatūras, esejas, filozofiskas četrrindes, dzejoļus, redakcijai piedāvāja aizkraukliete Ritma Ulmane. Šodien gribam lasītājus iepazīstināt ar šo sievieti, kuras radošajos darbos jaušams talants, emociju bagātība, jūtu sakāpinātība un neparasts dzīves skatījums.
Ritma Ulmane dzimusi 1963. gadā toreizējā Stučkas strādnieku ciematā. Sākumskolas gados mācījās Koknesē, tad — Stučkā. Pēc vidusskolas beigšanas sāka studēt Latvijas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātē angļu valodu un literatūru. Šo specialitāti Ritma izvēlējusies pēc skolotājas Guntas Krīgeres, kuru ļoti cienījusi, ieteikuma.
Pirmā darbavieta Ritmai Ulmanei bijusi Saukas profesionāli tehniskajā skolā. Taču sirds nezin kāpēc tiekusies uz Kurzemi, un jaunā skolotāja pārcēlusies uz Brocēniem. Iespējams, viņa skolā strādātu vēl daudzus gadus, taču sākušās redzes problēmas, un Ritma devusies atpakaļ uz dzimto pusi. Aizkrauklē individuālais uzņēmums ir Ritmas mātei Dzidrai Ulmanei, un Ritma tajā veic datoroperatores darbu. Izvēloties datorā vislielāko burtu šriftu, viņa šo darbu spēj darīt.
Rakstīt sacerējumus skolā Ritmai nav paticis, jo tiem bija vajadzīgs plāns, tomēr Ritma to darījusi, jo tā vajadzēja. Viņas domas arī atšķīrušās no grāmatās rakstītā, un to viņai atreferēt nav gribējies. Tikai trešajā kursā augstskolā Ritma sapratusi, ka obligātā literatūra var būt arī interesanta!
Neparasti, bet fakts — rakstīt dzejoļus Ritma sākusi … angliski. Kāpēc vispār sākusi to darīt? Lai to, ko nevar pateikt vārdos, uzliktu uz papīra. Pašai labāk patīk rakstīt esejas. Viņas darbus ir lasījusi māte, māsa, skolēni un draugi. Šodien nelielu daļu Ritmas Ulmanes darbu nododam “Staburaga” lasītāju vērtējumam un ceram, ka tie jums patiks. Mūsu dzejas lappusēs turpmāk varēsiet meklēt arī šīs dzejnieces vārsmas. ?
***
Lidot. Krist.
Un izurbties cauri
Klints sniegotai virsotnei.
Lidot caur klinti
Un nenosisties.
***
Ne zinu es, kas tu,
Ne tu — kas es,
Un tā mēs staigājam
Virs zemes.
***
Baidos mirt
Un tikai tāpēc
Dzīvoju.
***
Ceļā uz piedošanu
Iemācījās kāpt sev pāri.
Sabradāja.
***
Fotogrāfijas manā albumā —
Apstādināts laiks,
Kura nav bijis.
***
Saplīsa pulkstenis mans,
It kā laiku vairs nerādīšot,
bet rāda.
Nekas, ka sejā rēta,
ka tikai redz.
***
Durvis I
Durvis. Labi pazīstamās un svešās. Divreiz pa tām pašām durvīm neienāksi. Un vai vispār ieiesi?
Baltas, vienkāršas durvis … Un tevi gaidošs rokturis. Vai gaidošs un vai uzdrošināsies atvērt? Vai tev šīs baltās durvis? Vai tavām tumšajām domām? Vai tavām skrandām? Paskaties uz savām rokām — nē, tās necelsies, lai rokturi nospiestu. Ja nu sasmērēs? Un paliek roka bez turētāja, un paliek rokturis bez rokas. Un paliek pēdas — aizejošas.
Brūnas polsterētas durvis. Rokturis pieskaņoti melns. Un baidies pieskarties tam — ja nu sasmērējies. Ja roka paliek nenomazgājami melna? Labi, ka ir zvana poga — nav rokturis jāaizskar. Tev varbūt durvis atvērs, bet ne tu pats to vērējs. Un, uz rokturi skatīdamies, tu atvainosies, sacīdams, ka laikam esi kļūdījies. Un, lai kāda būtu atbilde, tu aiziesi. Tu pogu nenospied, jo izdomā, pirms dari. Un paliek pēdas — aizejošas.
Durvis parastas — nospārdītas, notašķītas, pelēcīgās, bezdzīvīgās krāsās — negaidošās. Rokturi — nolauztie, salauztie. Roku siltumu nezinošie. Līdz jums pat pēdas neaiziet.
Durvis — dēļiem aizsistās. Krusts pār durvīm — mirušas. Tātad te neviens vairs nedzīvo. Aiz durvīm tukšums, kurā ieiet bail. Tur negaida. Tas zārks, kas aiznaglots. Tur vientulības mēris guļ, un nedrīkst lauzt to vaļā. Kas miris — miris. Un tomēr apsēdies un padomā — kāpēc? Pirms tavas pēdas aiziet tumsā. Varbūt še tevi gaidīja kā pazudušo dēlu? Nē! Tu celies, pārmet krustu. Un paliek pēdas — aizejošas.
Durvis ar nenosakāmu krāsu, eņģēs neturas, pie katras vēja brāzmas dreb. Roktura tām nav, tās pašas tur. Pūš vējš, un durvis paveras priekš tevis. Ar roku pieturi, tās atvērtas. Ne kārtība, ne haoss. It nekas. Tās manējās, kas mani gaida. Ir dienu, nakti, ir no rīta. Tās pazudušo dēlu gaida. Tā Solveiga, kas savu Pēru gaida. Pērs Gints ir pārnācis. Viņš ieiet tur, kur tikai pats var durvis vērt, kur atslēgu un zvana pogu nav. Tur ieejot, vairs neiznāk.
***
Skūpsts svecei
Un svece dziest. Aizdegas, nosprakšķ. Un atkal tumsā grimst tavas acis.
Izmisīgi aizdegas sērkociņš. Sveci noskūpsta. Un nodziest abi. Un atkal tumsā grimst tavas acis.
Šī svece nedegs. Vai dzīvotgriba liesmu dzēš? Vai nāves saltums dvašu uzpūš?
Izmisīgi uzšvirkst kociņš ar sēru. No dakts atrauties cenšas. Nespied viņam mīlēt degt negribošu sveci. To nevar. Un atkal tumsā grimst tavas acis.
Šī svece uz brīdi aizdegas piespiesta. Krusta ēnu tev acīs iemet un … dziest. Un nekūst. Šī svece nekūst, nekusīs.
Uz balti nodrīvēta galda nedegoša svece stāv, kaudze sērkociņu un tumsa.
***
Pelašķis
Apmaldījies Pelēkais… Kas viņš ir? Mākonis? Pelašķis? Pelēns? Drīzāk pelašķim līdzīgs. Atziedējis, rudens lietos samircis līdz ādai un nosalis. Drebinās drēgnajos rudens vējos. Nepaspēj īsajos, skopajos saules mirkļos apžūt. Bezcerīgi slapjš. Pieskarsies, un pats izmirksi.
Pelašķim ir medaina smarža, bet kur ir tavējā? Kādiem vējiem to svied? Nav jau saules, kam dāvināt. Pilns siltuma un labestības. Nē, tas bija sen sen. Tajos sensenajos laikos, kad … Bet vai tādi maz bijuši?
Tikai tu vēl centies bezcerīgi tajos atgriezties. Un nepamani, ka nejūti vairs savu drebuli. Šķiet, ka pelašķi drebējuši kopš dzimšanas. Kaut kas vēl sirsniņu silda. Atmiņas par dūcošu biti ar medū samērktām kājelēm. Vizuļojošiem spārniem. Reibinoši noreibušo zunoņu. Te, blakus, visapkārt. Kamenes brūnais smagums. Saule žilbina acis. Atveras pumpuri, neslēpdamies, kā mazi izvirdumi. Smaržas lavīna pār pļavu veļas. Tik silti, silti.
Savītušas, nokārušās lapu skaras tikai vējš vēl pamet pret debesīm. Bezcerīgi. Nošļūk atkal gar sāniem. Piekļaujas, sakļaujas ap to, kas vēl palicis pāri. It kā siltumu cenšoties saturēt tik, cik saujā. Kā putns smagiem salauztiem spārniem. Tad jau galva arī līdzi sliecas. To nu vējam neizpurināt. Purina matu ērkuli, paspūrušu un retu. Cik ilgi, un nolūzīs stublājs. Nāks ziema un pavisam pie zemes pielieks, apklās ar sniegu. Un, kas teica, ka sniega sega zemi silda?
Pelašķis… Apmaldījies. Sevī. Klaiņo pa tukšiem un svešiem plašumiem. Mazs, sarāvies, nosalis, viens pats. Kurp doties? Visur viens — gaismas tuneļa galā nav. Visi ceļi ir vaļā — visi ceļi ir ciet. Ja tuvojas kāds, noslēpjas visdziļākajā stūrī, saraujas mazs mazītiņš. Gandrīz neelpo, aizvērtām actiņām domā — manis te nav, manis te nav. Manis nav.
Vai es tevi vēl kādreiz tajos plašumos sastapšu?
***
***
Tā sasien man rokas —
Paliek klēpī.
Tā sasien man lūpas —
Klusums.
Tā sasien man prātu —
Ārprāts.
***
Šīs upes nekur netek,
Tās aizmirsušas par jūru.
Šie putni nekur nelido,
Tie aizmirsuši par debesīm.
-Pulkstenis skaita laiku
manā kabatā.
-Šie cilvēki nekur nesteidzas,
viņi ir aizmirsuši par laiku.
***
Ienīst — tāpēc, ka mīl.
Ceļ — tāpēc, ka patīk graut.
Sit — tāpēc, ka glāstīt mīl.
Smejas — jo patīk raudāt.
***
Kliedzošs laiks man garām slīd —
Notrauc pieneņu rasu,
Aizgaiņā jasmīnu tvanu.
Jau vasara aiziet.
Dzērves debesīs kliedz.
Mans laiks kā aizšauts putns
Patvērumu meklē
Tavā plaukstā laicīgā.
Vasaras rēnajā tumsā
Sarkani ķirši
Deg.
-Visapkārt tev migla vīd.
Mani sapņi kā laivas ezerā slīd.
Mani vasaras sapņi.
Šonakt pār ezeru
Migla klājas.
Tik silta un bieza kā medus
Ar zeltainiem putekšņiem
saldajās kārēs.
Ar dzintara siltumu šūnās briest.
Šonakt virs ezera migla krājas.
Mani vasaras sapņi.
-Līst.
Slīd lietus lāse pār loga dvēseli manu.
Lēni, mierīgi, klusi.
Kā diena, kas tikko piedzimusi.
Pār vijoles stīgu kā migla
slīd.
