Reiz kādā tāltālā zemē bija daudz žurciņu.
Reiz kādā tāltālā zemē bija daudz žurciņu. Pelēkā, melnā, baltā krāsā. Bet viena žurciņa bija saulaini dzeltenā krāsā. Visām žurkām patika darīt blēņas, bet dzeltenā žurciņa nekad neatbalstīja savas biedrenes. Citas žurkas iebruka cilvēku mājās, apēda pārtiku, sagrauza mēbeles un drēbes. Dzeltenā žurciņa tikmēr staigāja pa laukiem un vāca tur izbirušās sēkliņas un graudiņus.
Tajā zemē sākās bada laiki. Cilvēkiem bija aizvien mazāk naudas, viņi nevarēja iegādāties ēdamo, un žurkām zelta dzīve beidzās. Visas izdomāja doties uz citu — daudz bagātāku zemi. Bet priekšā liels okeāns. Kā lai tiek tam pāri? Dzeltenā žurciņa izdomāja uztaisīt laivu un doties pāri okeānam. Visas devās ceļā.
Bet pēkšņi okeāna vidū izcēlās liela vētra, laiva salūza. Tikai dzeltenā žurka, kura bija visattapīgākā un gudrākā no visām, izdomāja, ka laivas dēlis var būt plosts. Viņa pieķērās visresnākajam dēlim un tā nenoslīka, bet citas noslīka. Dzeltenā žurciņa uz dēļa peldēja vairākas dienas, līdz piestāja kādas zemes krastā. Tur cilvēki svinēja Ziemassvētkus. Ieraudzījuši tik drosmīgu žurku, viņi nolēma Jauno gadu nosaukt Dzeltenās žurkas vārdā. Un kā jūs domājat, kas bija šī zeme? Tā bija Latvija.
Skrīverietes Ilondas Dzerkales (9 gadi) pasaka un zīmējums
