Pēdējās Saeimas vēlēšanās gandrīz katrs piektais vēlētājs balsoja par partijas “Jaunais laiks” kandidātiem, un ilgu laiku šī partija, pat esot opozīcijā, bija partiju reitingu augšgalā.
Pēdējās Saeimas vēlēšanās gandrīz katrs piektais vēlētājs balsoja par partijas “Jaunais laiks” (JL) kandidātiem, un ilgu laiku šī partija, pat esot opozīcijā, bija partiju reitingu augšgalā. Nu notikusi partijas šķelšanās, jo no tās aizgājuši vairāki tautā pazīstami politiķi: Sandra Kalniete, Ina Druviete, Ilma Čepāne, Kārlis Šadurskis un Aivars Aksenoks. Tagadējais JL valdes vadītājs Krišjānis Kariņš paziņojis, ka JL ārkārtas kongresā 1. martā vairs nekandidēs priekšsēdētāja amatam, jo, viņaprāt, partijai vajadzīga jauna seja, kas jaunu vēsti nestu uz āru. Savukārt Solvita Āboltiņa uzskata, ka tas karogs, ko JL pirms sešiem gadiem pacēlis, sabiedrībai ir nepieciešams.
Var teikt, ka sašķēlušies ir arī JL vēlētāji. Daļa atzīst, ka deputāti darīja pareizi, jo, esot opozīcijā, nav iespējams strādāt, aizstāvēt savu vēlētāju intereses un atbalstīt viņus, kā to spīdoši dara Tautas partija (TP). JL partijas biedri, pašvaldību vadītāji, nesaņem pat to finansējumu, kuru TP pirms vēlēšanām solīja. Par šo problēmu runā tie pašvaldību vadītāji, kuri tikai tāpēc, lai domātu par vēlētājiem, ir spiesti izstāties no JL. Viņu motivācija ir nepārprotama — ja atbalsti opozīciju, neko savam pagastam vai novadam nedabūsi.
Otra vēlētāju daļa JL nosoda, jo uzskata, ka frakcijai vajadzēja “iebāzt galvu cilpā” un vadīt Ivara Godmaņa valdības piedāvātās ministrijas. Protams, piedāvāja tās, kurās valda vislielākais haoss, piemēram, Veselības un Izglītības un zinātnes ministriju. JL vadību var vainot tāpēc, ka tā lēmumu palikt opozīcijā pieņēma bez plašākas apspriešanas ar pašvaldību vadītājiem reģionos. Iespējams, vairums no viņiem tomēr būtu par JL darbu pozīcijā. Daudzi partijas sašķelšanā vaino deputātu karstgalvību un partijas dibinātāja Einara Repšes neapdomību. Viņš gan joprojām apgalvo, ka JL bija, ir un būs. Tomēr arī nenoliedz, ka ideāli bija jāziedo, jo daudzi vispirms domā par sevi.
Arvien skaļāk runā par jaunas partijas dibināšanu. Tajā varētu apvienoties deputāti, kuri aizgājuši no TP, JL un citām labējām partijām. Jaunajai partijai būtu labs kodols — gudri politiķi, kuri, cerams, mācītos no pašu kļūdām, jo daudzi saņēmuši lielus punus. Lielās pārmaiņās pelavas aizpūš šo pārmaiņu vēji, bet zelta graudi paliek sētuvē. To, kādās rokās šī sētuve nonāks, rādīs laiks.
