Viņa dzīvo, stingri ievērojot savus principus, un lūkojas nākotnē. Viņa nebaidās vienmēr teikt, ko domā.
Viņa dzīvo, stingri ievērojot savus principus, un lūkojas nākotnē. Viņa nebaidās vienmēr teikt, ko domā. Viņas lielākā vērtība ir ģimene un lauku mājas Staburaga pagastā. Cilvēku iedomātie rāmji, kuros katram no mums jāatrod sava vieta, viņai neeksistē. Aizkraukles rajona dāmu apvienības “ARDA” vadītāja Inguna Štāle atklāj, ka viņas dzīvē pienācis īstais brīdis, lai krasi mainītu ierasto dzīves ritmu. “Ģimenē vienmēr esam domājuši savādāk, nekā to dara lielākā daļa cilvēku. Tikai tā var sasniegt vairāk,” pārliecināta Inguna Štāle.
Dzīvē kā dziesmā
— Pastāstiet, kā no Saldus nokļuvāt Staburaga pagastā?
— Tolaik, kad sāku studēt Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, bija pieņemts agri precēties un veidot ģimeni. Arī es vēlējos, lai man blakus būtu līdzvērtīgs cilvēks. Manā dzīvē noticis gluži kā senā dziesmā —
vidzemnieks apprec kurzemnieci. Ar nākamo vīru iepazināmies studiju laikā, viņš studēja Mežsaimniecības fakultātē. Protams, jaunībā satikos arī ar citiem puišiem, bet Arnī jau tolaik saskatīju, ka viņš būs labs vīrs. Tagad to novērtēju — viņš ir praktisks, kārtīgs, un es vienmēr uz viņu varu paļauties. Staburaga pagastā dzīvoju kopš 1991. gada.
— Iegādājāties īpašumu?
— Dzīvojam vīra vecāku mājās, kurās viņi mita kopš 1969. gada. “Liepavoti” ir kultūrvēsturisks piemineklis, māju esam privatizējuši, un tur ir ieguldīts viss mūsu brīvais laiks, sirds un dvēsele. Cenšamies to saglabāt, nesagraujam vēsturisko, bet izceļam to, tas ir mūsu pienākums. Iespēja dzīvot vienā no skaistākajiem un vēsturiski bagātākajiem Latvijas pagastiem mani dara lepnu. Tad, kad strādāju algotu darbu, visas prēmijas un ienākumus ieguldīju mājā. Es esmu ideju ģenerētāja, bet mani vīrieši palīdz tās īstenot.
— Vai viegli bija sadzīvot?
— Ilgus gadus vienā mājā dzīvojām trīs paaudzes, un tas ir liels retums. Vīra vecākus dēvēju par “lauku inteliģenci”, jo tik gudrus cilvēkus reti izdodas sastapt. Esmu gandarīta, ka mēs pratām sadzīvot un papildinājām viens otru. Tas noteikti bija vīramātes nopelns, un es viņu dēvēju par “angļu diplomāti”, kura vienmēr zināja, kā panākt, lai visiem būtu labi.
Labsajūtas investīcija
— Ko “Liepavotos” esat paveikuši?
— Grūti izstāstīt, kāda šī vieta izskatījās pirms daudziem gadiem, tad būtu vieglāk salīdzināt. Kā līdumnieki lielas platības ap māju esam iztīrījuši no krūmiem un veciem kokiem. Iepriekš pagalmā bija vairāki veci šķūnīši, tos nojaucām. Citi ap savu māju ceļ augstu sētu, mēs darām pretēji — mums ap māju vajadzīgs plašums. Bezjēdzīgi sacensties par lielāko, lepnāko māju. Es pazīstu cilvēkus, kuriem ir svarīgi, lai viņš uz kaimiņu fona izskatītos pēc iespējas iespaidīgāk. Domāju, ka ir citas vērtības, kas jāsaskata — es varbūt varētu atļauties nopirkt arī platības ziņā lielāku māju, bet man tas nav vajadzīgs. Mana pirmā lielā investīcija ir tā, ka atstāju mājā plīti un krāsnis. Tā ir mana labsajūtas investīcija, jo es nezinu, kā dzīvošu pensijas gados. Daudzi jautā — kāpēc nenodarbojamies ar tūrismu? Māja ir mūsu ģimenei, tā nav izrādīšanai. “Liepavotos” aicinām tikai tos cilvēkus, kurus es gribu te redzēt.
— Pastāstiet, ko darījāt, pirms mainījāt ierasto dzīves ritmu?
— Strādāju Valsts ieņēmumu dienestā, vēlāk “Hansabankā”. Ja sieviete kaut ko ļoti vēlas, visu var sasniegt, tikai nav jābaidās īstenot sapņus. Ik pēc pāris gadiem darbavietā saņēmu piedāvājumu strādāt arvien augstākā amatā un vienmēr šos piedāvājumus pieņēmu. Domāju, ka viss ir jāizmēģina un katra iespēja varbūt ir vienīgā. Mans dzīves ritms bija piesātināts. Bērni mācās Aizkrauklē, tāpēc visi cēlāmies sešos no rīta, braucām uz pilsētu, bet mājās bijām ap astoņiem vakarā, un tā tas bija daudzus gadus. Ilgi dzīvojot tādā ritmā, cilvēks “izpumpējas”. Sapratu, ka daudz ko no dzīves palaižu garām. Trakajā skrējienā ik pa laikam jāapstājas un jānovērtē, kas ir svarīgākais.
— Kas jums ir bijis svarīgi?
— Man dzīvē ir bijis posms, kad ļoti vēlējos iegūt otru augstāko izglītību. Tā ir iespēja iegūt akadēmiskās zināšanas. Esmu to piepildījusi — mācījos naktīs, otrā rītā gāju uz darbu. Esmu vēlējusies strādāt ar cilvēkiem, darīt darbu, kas man interesē un vislabāk izdodas, arī to daudzus gadus esmu darījusi. Man ļoti svarīga vienmēr ir bijusi ģimene un iespēja būt neatkarīgai savos uzskatos un darbos. Man arī nav daudz draugu — tās ir manas māsas un vīrs. Ir ļoti labi bijušie kolēģi un paziņas, bet draugi — nē.
— Kā izpaužas jūsu neatkarība uzskatos?
— Kad sākām dzīvot Staburagā, uzreiz abi ar vīru nolēmām, ka mūsu saimniecībā nebūs lopu. Tagad tas ir normāli, bet gandrīz pirms divdesmit gadiem cilvēki to nepieņēma. Zinu — runāja pat, ka esam slinki, negribam strādāt. Ja mēs klausītos, ko apkārtējie runā, tālu netiktu. Tāpat cilvēki nesaprata, kā sieviete no laukiem katru dienu var braukt 25 kilometrus strādāt uz pilsētu, lai gan tagad tas ir normāli. Vienmēr esam pratuši skatīties uz priekšu, esam bijuši pirmie, kuri dara kaut ko jaunu, tāpēc tas cilvēkos izraisa interesi un dažādas emocijas. Arī par bērnu audzināšanu man ir atšķirīgi uzskati, ne tādi, kā lielākajai daļai vecāku.
Bērni nav jākontrolē
— Kādi tie ir?
— Neizprotu, kāpēc mammas pēc bērniņa piedzimšanas tik ātri steidzas atpakaļ darbā. Uzskatu, ka bērnam ir vajadzīga mamma, nevis aukle. Es atgriezos darbā, kad jaunākajam dēlam bija trīs, vecākajam — pieci gadi. Apzinājos, ka tajā brīdī man bērni ir vissvarīgākie. Redzu, ka bērni ir bijuši laimīgi — viņi nav raustīti uz bērnudārzu, bet mājās izbaudījuši bērnību. Esam ieaudzinājuši viņos patstāvību, nekad neesam pārbaudījuši viņiem mājasdarbus. Ja ir saņemts divnieks, tad tas ir viņu divnieks, un pašiem ar to jātiek galā. Man bija kolēģes, kuras no galvas zināja visu, ko bērni skolā mācās. Bērnam pašam ir jāapzinās, ko viņš dara un kādas tam būs sekas. Bērniem ir jāuzticas, nevis nemitīgi viņu jākontrolē, tā mani audzināja mani vecāki, un es daru tāpat.
— Vai tas ir darīts pareizi?
— Domāju — jā. Tagad dēli jau ir pusaudžu vecumā un saka, ka negrib palikt pilsētā, bet grib mājās. Manuprāt, tas ir vislabākais pierādījums. Mums ir kopības izjūta, joprojām ekskursijās braucam kopā. Apceļojam daudzas Latvijas vietas, pēdējā ekskursijā bijām Ungārijā. Zinu pilsētnieku ģimenes, kurās bērni ar lielu lūgšanos iznes atkritumu spaini, bet mūsējiem ir savi pienākumi, kas jāpilda. Ap māju ir divi hektāri zālāja, kas vasarā jāpļauj, un tas ir viņu pienākums. Brīžos, kad ar bērniem nesaprotamies, svarīgi paanalizēt sevi, mēģināt atcerēties sevi tajā vecumā, jo esmu pārliecināta, ka bērni ir vecāku spogulis. Mums jau bieži vien gribētos, lai viss labais bērnā ir no mums, bet sliktais — Dievs vien zina, no kā. Ja mēs šādi raudzīsimies uz bērna rīcību, labāk sapratīsimies ar savām atvasēm, jo daļu vainas uzņemsimies paši.
Modei pakaļ neskrien
— Vai sekojat līdzi visam jaunajam?
— Tagad ir moderni visu izmest un ieviest jauno, bet ir lietas, kas jāpārdomā. Vai tiešām vajag “skriet pakaļ” modei? Kad strādāju bankā, reiz kāds klients, ieraudzījis manu mobilo tālruni, iesaucās: “Inguna, kas tev tas par telefonu?” Un tad viņš man stāstīja, kādu mobilā tālruņa modeli man vajadzētu, jo tādā amatā strādāt ar tādu mobilo… Es par to pasmējos, jo mani pilnībā apmierina tāds tālrunis, kāds man ir. Lai neizklausītos liekulīgi, jo šobrīd braucu ar pietiekami labu auto, — es tagad to varu atļauties. Kad cilvēki brauca lepnās automašīnās un remontēja mājas, mēs to nedarījām, jo nevarējām atļauties. Mēs naudu tolaik ieguldījām tā, lai es tagad varētu aiziet no algota darba.
— Lai varētu tā dzīvot, tomēr jābūt materiāli nodrošinātam.
— Mēs ar vīru apzināti esam uz to gājuši. Strādājot algotu darbu, cilvēks ir ļoti sasaistīts, un man tas nepatīk. Man ir savi principi, kurus es nekad nepārkāpju. Pazīstu cilvēkus, kuri, saredzot kādu labumu sev, var ignorēt visus principus, bet es tā nedaru. Esmu cīnījusies ar sevi, bet esmu to izdarījusi. Vienmēr esmu teikusi, ko domāju, un uzskatu, ka gudrs priekšnieks to vienmēr arī saprot. Man liekas, ka esmu spējusi palikt tāda pati kā agrāk, kā cilvēks neesmu mainījusies.
Jābūt harmonijā ar dabu
— Ko jums nozīmē nauda?
— Nauda dod brīvību. Skaisti jau būtu apgalvot, ka tā nav vajadzīga, bet tā nav. Negribu, lai naudas ir pārāk daudz, jo tas sabojā cilvēku. Vīrs gan man saka: ja esi slikts cilvēks, kad tev būs daudz naudas, tu būsi divreiz sliktāks cilvēks. Ja esi labs cilvēks, tad arī ar naudu paliksi labs cilvēks. Iespējams, tā arī ir.
— Kā nodibinājāt dāmu apvienību?
— Tolaik strādāju “Hansabankā”, un māsa skolā organizēja konkursu, uz kuru parasti žūrijā aicināja arī uzņēmējus. Tobrīd kolektīvā lielākoties bijām sievietes un nospriedām, ka mums iznāktu īsta sieviešu biedrība. Domājām, kā to varētu īstenot dzīvē. Dāmu organizācijā iesaistījušās ikdienā aizņemtas sievietes, bet cenšamies organizēt pasākumus, lai pašām par tiem ir gandarījums. Lielākoties nodarbojamies ar labdarību, bet rīkojam saietus arī savam priekam. Esam līdzīgi domājošas, un tas ir galvenais.
— Kas jums vajadzīgs, lai justos gandarīta?
— Es atzīstu, ka reizēm kļūdos, bet kļūdas jau cilvēku norūda. Tagad saprotu, kāpēc daudzi cilvēki arvien vairāk strādā ar projektiem. Ar mani ir līdzīgi. Vienā brīdī ir vajadzīga koncentrēta enerģija, bet vēlāk vajag atpūsties un atkal to uzkrāt. Lai gan nevaru sevi dēvēt ne par mākslinieci, ne par radošu cilvēku, kaut kur pa vidu tam visam esmu — man vajag iedvesmu. Liela nozīme ir arī mērķtiecībai un neatlaidībai. Cilvēkam jāatceras, ka no 100 mestiem šķēpiem viens noteikti trāpīs mērķī. Man ļoti svarīga ir saskaņa ar vidi, kurā dzīvojam, tāpēc ļoti tuvi ir Denī Didro vārdi: “Daba ir kā sieviete, kura mīl pārģērbties un kuras dažādie tērpi atstāj nesegtu drīz vienu, drīz otru tās daļu, dodot cerību tiem, kas tai veltī daudz uzmanības, iepazīt to kādreiz visā pilnībā.” To es novēlu lasītājiem straujajā dzīves ritmā — prast apstāties un ievērot mērenību visās lietās.
***
vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Inguna Štāle.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:
1969. gada 26. maijs, Saldus.
IZGLĪTĪBA:
divas augstākās — Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā beigusi Ekonomikas fakultāti, augstskolā “Turība” ieguvusi juristes diplomu.
DZĪVESVIETA:
Staburaga pagasts, “Liepavoti”.
Nodarbošanās:
Aizkraukles rajona dāmu apvienības “ARDA” vadītāja.
ĢIMENE:
vīrs Arnis, divi dēli — Toms (17) un Kalvis (15).
VAĻASPRIEKS:
ceļošana un lauku mājas apkārtnes kopšana.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
***
Citi par Ingunu Štāli
Irēna Mečtaļova, bijusī kolēģe:
— Ingunu iepazinu darbā un tagad apzinos, ka tādu kolēģi, kāda bija viņa, reti izdodas sastapt. Mēs strādājām kā “cimds ar roku”, Inguna vienmēr bija ļoti atsaucīga, mērķtiecīga un izpalīdzīga. Viņa lieliski pārzināja savu darba “lauciņu”.
Sandra Grīnberga, dāmu apvienības “ARDA” dalībniece:
— Inguna spēj uz notikumiem raudzīties nosvērti, mierīgi, prot savaldīties, un no viņas staro labestīgums. Manuprāt, Ingunai šobrīd dzīvē ir tāds posms, kad viņa vēlas būt neatkarīga. Esmu ievērojusi, ka pasākumos Inguna labprātāk paliek maliņā, aprunājas un uzklausa cilvēkus.
