Staburaga pagastā atrod savu otro dzimteni.
Staburaga pagastā atrod savu otro dzimteni
Vietā, kur Staburaga pagasts robežojas ar Sunākstes pagastu, lielceļa malā “Vēsmu” mājās dzīvo dzīvesgudra sieviete Taisija Goreliševa. Pēckara vilnis viņu no Veļikije Lukiem atnesa uz Latviju, un Staburaga pagasts kļuva par viņas otro dzimteni.
Nepaiet garām
“Vēsmas” dižojas kalna galā, un no mājas logiem var redzēt, kā garām aizvijas dzelzceļa sliedes un ceļš. Pietura — pie mājām, tikai autobuss nu kursē pavisam reti. Darbdienās bērnus ved uz skolu, tad Taisijas kundze noskatās, kā mazie kā zirnīši sabirst autobusā un vakarpusē atkal no tā izbirst. Ja ir labs laiks un “Vēsmu” saimniece ir pagalmā, bērni nekad nepaiet garām neaprunājušies. Viņiem gribas pastāstīt, kas notiek skolā, kā sokas mācībās.
Vasarā vai katrs garāmgājējs iegriežas “Vēsmās”, kuras grimst košumkrūmos, koku ēnā un krāšņās puķudobēs.
— Man te katrs krūmiņš un koku puduris zināms. Arī visi cilvēki zināmi no bērnu dienām. Tikai toreiz te dzīvoja daudz vairāk cilvēku, tagad esam maz. Tomēr visi draudzīgi cits citam palīdzam un turamies kopā, — saka Taisijas kundze.
Daudz taciņu izstaigāts
Un tad, salikusi rokas klēpī, tālumā vērstu skatienu viņa sāk ritināt atmiņu kamolu.
— Mana dzimtene ir Veļikije Luki, kur dzīvojām vectēva mājā. Tēvs pazuda Ļeņingradas blokādes laikā. Kad man bija 14 gadu, atbraucu uz Latviju. Sunākstē dzīvoja pazīstami ļaudis no mūsu sādžas, aicināja, lai braucu strādāt par ganumeitu pie saimniekiem. Arī māte pārcēlās man tuvāk, — atceras Taisijas kundze.
— Vispirms ganīju desmit govju un daudz aitu Sunākstes “Glindziņos”. Valodu nepratu, bet saimnieki bija ļoti jauki cilvēki, un es centos visu labi iegaumēt. Apkārt bija mežs un skaistas pļavas. Visu vasaru basām kājām skrēju. Man te ļoti patika, jo cilvēki bija labestīgi un sirsnīgi.
Savas lilijas
Nākamā ganes vieta man bija Krustakrogā, darīju arī citus darbus, biju pat pagasta ziņnese. Latviski runāt man iemācīja Vīgantes pamatskolas skolotāja Maiga Šveha — manu saimnieku meita. Viņi gribēja mani adoptēt, bet māte nepiekrita. Tā līdz kolhoza dibināšanai strādājām pie saimniekiem.
Cilvēkiem, kuri tajās grūtajās dienās man bija darba un maizes devēji, esmu par daudz ko pateicīga — par čaklumu un to, ko man iemācīja. Tik skaistas mājas un gaiši cilvēki man, Krievijas meitenei, likās kā pasakā. Visi centās man labu darīt, mācīja, kā jaunai meitenei uzvesties, kā strādāt sētā, dārzā un darināt rokdarbus. No bērnības iemīļoju puķes. Man ļoti patīk lilijas. Liela dobe jau zied, taču katru gadu vēl pa kādam sīpolam piepērku klāt. Tik skaisti puķes ziedēja tajās mājās, kurās biju ganumeita. Toreiz domāju — kad man būs sava māja, arī manā pagalmā būs daudz puķu. Tas sen ir piepildījies, un esmu par to gandarīta, — teic sirmā kundze.
Uz lauka ar bērniem
Savu nākamo vīru Vladimiru, kurš arī bija iebraucējs no Krievijas, viņa satika Staburagā, strādājot kolhozā. Vladimirs bija celtnieks un priecājās, ka Latvijā saticis krievu meiteni. Pagasta sekretāre Broņislava Groza reģistrēja laulību, un jaunajā ģimenē drīz piedzima meita Tamāra, nedaudz vēlāk — dēli Leonīds un Nikolajs.
— Bērnus audzināt palīdzēja mana māte, taču nereti ņēmu viņus līdzi uz lauka. Ravējot bietes, ieliku mazos mazgājamajā vanniņā, un tā viņi netālu no manis spēlējās.
Kad nopirkām “Vēsmas”, tās bija vecas mājas. Vīrs visu pārbūvēja, un tā mēs te savu mūžu esam nodzīvojuši. Te izauga bērni. Diemžēl sudrabkāzas Vladimirs nesagaidīja, jo viņu pieveica slimība. Toties mana māmuļa nodzīvoja vairāk nekā 90 gadu. Kad meita studēja, bet dēli mācījās tehnikumā, mājās dzīvojām divatā ar māti. Līdz pensijai strādāju visu, ko vien varēju — gan fermās, gan augkopībā. Ja darbs bija tālu no mājām, braucu ar velosipēdu, — atceras Taisijas kundze.
Apkārt labi cilvēki
Nesen Taisijas kundze kopā ar ģimeni un draugiem nosvinēja savu 75. dzimšanas dienu, kurā visi “Vēsmās” salidoja kā bites stropā.
— Ja tā padomā, esmu kļuvusi par latvieti. Nesaprotu tos citu tautību cilvēkus, kuri dzīvo Latvijā, bet neprot runāt latviski. Tas nu ir kauns un negods! Mūsu ģimenē latviskuma, šķiet, ir pat vairāk nekā no etniskās dzimtenes mantoto tradīciju. Un mūsu nu ir daudz — man jau ir deviņi mazbērni un divi mazmazbērniņi. Lai arī mājās esmu viena, bērni vienmēr man apkārt. Lai kur viņi būtu, pie manis atbrauc bieži un padara visus lielos lauku un mājas darbus. Katrs cenšas arī piezvanīt vai katru dienu. Zina, ka nu slimoju, tāpēc mani uzmana. Jokoju, ka reizēm tablešu apēdu vairāk nekā maizes.
Taču es nežēlojos. Man vienmēr apkārt ir labi cilvēki, un te nodzīvotie gadi ir laimīgi. Dzīve bija grūta, bet tomēr skaista. Es pat neskumstu pēc dzimtenes. Man ir sajūta, ka esmu dzimusi Staburagā, un nekur citur pasaulē nav tik skaisti un jauki kā te. Tagad, kad jau tik daudz gadu un mana dzīve kļuvusi mierīgāka, varu citādi palūkoties apkārt. Un atkal redzu tikai labus cilvēkus. Mani kaimiņi nekad nepaiet garām, ja vajag, palīdz arī kādus darbus padarīt. Par māju vairāk rūpējas dēls Leonīds, bet man vislabāk patīk rušināties dārzā un puķudobēs. Kad bērni jautā, ko atvest, es lūdzu saldumus, kuri man ļoti garšo, — atklāj “Vēsmu” saimniece.
Ūdensrožu brīnums
Viņa aicina atbraukt vasarā.
— Jūs nevarat iedomāties, cik skaistas ūdensrozes zied mūsmāju dīķī! Lielas, rozā krāsā. Pirmo ūdensrozi dīķī iestādīja kaimiņiene Ilze, un pagājušajā vasarā tur ziedēja jau 15 rožu. Vakaros apsēžos dīķmalā un priecājos! No rītiem atkal skatos, kā daba mostas un saulē nožūst rasa. Tad domās atkal staigāju pa jaunības takām. Kur nu staigāju, ātri skrienu! — smej dzīvespriecīgā māmuļa.
Kad atvadāmies, sirmā kundze piekodina, lai nekad nebraucam garām “Vēsmām”. No suņiem neesot jābaidās, viņi nekožot, bet runcis Muris ciemiņiem vienmēr tekot pretī.
— Mani katru nedēļu trīs reizes apciemo dārgs viesis — laikraksts “Staburags”. Paldies, ka jūs esat, nemaz neticas, ka rakstīsiet par mani — es taču neesmu nekāda varone!
