Ar kādas Aizkraukles rajona mācību iestādes skolotāju nesen runājām par tēmu “Šovi un to skatītāji”.
Ar kādas Aizkraukles rajona mācību iestādes skolotāju nesen runājām par tēmu “Šovi un to skatītāji”. Saruna sākās it kā par neko — par neizdevušos ziemu, nodarbēm vakaros, par to, kādus televīzijas raidījumus labprāt vērojam. Arī par šoviem, bez kuriem šobrīd neiztiek neviena televīzija. Skolotāja teica, ka viņa televīzijā neskatās neko, jo viņai televizora vienkārši… nav. Ne tāpēc, ka būtu tik trūcīga un nevarētu to iegādāties. Viņa to nepērk principā, jo uzskata, ka neko derīgu tur nevarēs ieraudzīt.
Iebildu — un kā tad sporta sacensības, labāko mākslinieku apbalvošana, vērtīgāko mūzikas skaņdarbu noteikšana? “Nekas tāds man nav vajadzīgs, jo visa mūsu dzīve ir viens vienīgs šovs,” atteica skolotāja. “Mēs jau kopš dzimšanas redzam vienīgi sāncensību: kuram veselīgāks zīdainis, kam bērnudārzā talantīgāks “brīnumbērns”, kurš skolēns izcilāks mācībās un spēcīgāks sportā. Pēc tam — kurš lepnāku augstskolu pabeidzis un labāk apmaksātu darbu ieguvis, kam skaistāka sieva vai naudīgāks vīrs, kuram izdevies uzcelt greznāku māju un nopirkt jaunāka modeļa mašīnu… Un tad viss sākas no gala. Pat kapos mēs sacenšamies — kuram skaistāk sakopta kapavieta, dārgāks piemineklis un retāki augi iestādīti.”
Viņai, skolotājai, jāizvirza labākie skolēni klasē — mācībās, sportā, sabiedriskajās aktivitātēs, pašdarbībā, bet šī skolotāja nekad to nedara, jo uzskata tādu rīcību par šova elementu. Neatzīst viņa arī nekādas godināšanas, apbalvošanas un prēmēšanas, jo saskata tajā visā tikai sāncensību, kura cilvēkos jau kopš bērnības rada skaudību un vēlmi izcelties. Pēc skolotājas domām, katrs cilvēks ar savu individualitāti ir īpašs, un viņu nav iespējams salīdzināt ar kādu citu nevienā no mūsu dzīves izpausmes veidiem.
Šajos dažādu šovu ziedu laikos cilvēkam ar tik netradicionālu pārliecību nav viegli dzīvot. Viņa to nenoliedz, tāpēc skaļi un visiem dzirdami to nedeklarē, jo sāncensības princips skolā, kurā viņa strādā, vienmēr ir bijis primārais. Skolotāju nepārliecina arī senā aksioma, ka sacensība virza uz priekšu cilvēci, jo tā liek indivīdam tiekties pēc nesasniegtā, līdzināties kādam, kurš ticis augstāk un tālāk. Tomēr padomāt par dzīvi kā par vienu lielu šovu šī saruna ar skolotāju pamudināja.