Ne Latvijas bekona nobarošana, ne Latvijas zilo govju vai brūnaļu slaukšana lauciniekam sen vairs nav peļņas avots.
Ne Latvijas bekona nobarošana, ne Latvijas zilo govju vai brūnaļu slaukšana lauciniekam sen vairs nav peļņas avots. Zemnieki par pienu ar 4,5 procentu tauku saturu saņem 24 santīmus, veikalā uz pusi liesāks maksā gandrīz 70 santīmu. Un kam vajadzīgs Latvijas bekons, ja poļu audzētās cūkas lētākas? Tādā pašā vīzē mēs jau esam piebeiguši cukurbiešu audzēšanu un cukura ražošanu. Tagad dzīvi saldinām ar importēto garšas uzlabotāju no cukurniedrēm.
Pilsētnieki un laucinieki tagad pelna divējādi. Vai nu brauc strādāt uz lielveikaliem galvaspilsētā vai dodas peļņā uz ārzemēm. Oi, to dara pat tie, kam labi atalgots pamatdarbs, jo, kā saka, ar vienu algu jau iztiek tikai godīgie un muļķi. Dzirdēts, ka N. rajona policijas amatpersona mēdzot ņemt bezalgas atvaļinājumu, lai ceļotu pāri jūrai un pelnītu ar nutriju dīrāšanu. Un kāpēc gan ne?
Mana kaimiņiene pašlaik ir dzīves krustcelēs. Vakar nāca man padomu prasīt. Metusies peļņā uz galvaspilsētas lielveikalu. A tur… jāstrādā 14 stundu, muguru neatliecot, pēc tam — uz kopmītni, kur jāmitinās lētā istabā kopā ar citiem meitiešiem. Tur pat televizora neesot. Pusgadu galvaspilsētā nodzīvojusi, nostrādājusi, neko citu, izņemot veikalu un kopmītni, redzējusi neesot. Veselība sačakarēta. Vīrs tikmēr mājās ierīkojis bordeli, bērni skolā kļuvuši nesekmīgi. Nu i ko iesākt ar to lielo algu? Tagad meitietis “uz zilās lapas”. Iešot bezdarbniekos, kā sacīt jāsaka, gribot atpūsties. I neko nebaltai dienai šī pat neesot iekrājusi. Bet premjers Ivars Godmanis tikmēr sola, ka valdībai, racionāli un saliedēti rīkojoties, pusgada laikā valstī izdosies samazināt inflāciju līdz viencipara skaitlim.
