Daudzesiete Gunta Baiba vienmēr ir kustībā un jaunā meklējumos. Ar Aunam raksturīgo spītību viņa paveikusi, šķiet, nepadarāmo un dzīvē jau daudz ko sasniegusi.
Daudzesiete Gunta Baiba vienmēr ir kustībā un jaunā meklējumos. Ar Aunam raksturīgo spītību viņa paveikusi, šķiet, nepadarāmo un dzīvē jau daudz ko sasniegusi. Viņa ir pārliecināta, ka ikvienu mērķi var sasniegt, vajag tikai saņemties. Protams, tas vieglāk izdodas ar ģimenes atbalstu. Kopš apprecēšanās ar Ivaru Baibu ģimene dzīvo kopā ar vīra vecākiem. Tagad nelielajā Baibu mājā nereti kopā pulcējas četras paaudzes, un visi jūtas ļoti labi. “Esmu laimīga!” saka Guntas kundze, jo arī darbs viņai ir sirdij tuvs.
Laukos dzīvot nevēlas
— Kā izvēlējāties profesiju?
— Beidzu 8. klasi Bauskas 1. vidusskolā un gatavojos mācīties arī vidusskolā. Taču vasarā pēkšņi izdomāju — kāpēc man vajadzīga tikai vidusskola, ja piecdesmit metru no mājām ir Saulaines lauksaimniecības tehnikums? Abas ar draudzeni iesniedzām tehnikumā dokumentus, un es mācījos par agronomi. Toreiz gan nedomāju, ka savu dzīvi saistīšu ar laukiem un rušināšos pa zemi. Mums bija dārzs, bet tā ravēšana smagajā māla augsnē man bija nepatīkama nodarbošanās. Taču, kas jādara, jādara, bet zemei tas mani netuvināja.
Vecāki strādāja tehnikumā, un es domāju, ka arī būšu skolotāja. Gribēju iet mātes pēdās, jo viņa bija skolotāja Saulainē. Par lauku dzīvi un saimniecību es pat nedomāju, jo biju pārliecināta, ka “zemes cilvēks” nebūšu.
Tomēr viss mainījās, kad, studējot trešajā kursā, satiku savu nākamo vīru Ivaru, kurš bija gadu vecāks un Saulaines tehnikumā mācījās par automehāniķi. Viņš tehnikumu pabeidza gadu agrāk, un tad viss notika kā pa ķēdīti. Mēs apprecējāmies, gaidīju Ingu, tehnikumu es pabeidzu, bet kāda nu vairs augstskola! Ivars pēc tehnikuma devās atpakaļ uz savu dzimto Daudzevu, un es viņam līdzi. Vienu gadu gan vēl padzīvoju Saulainē, jo Ingu auklēt palīdzēja mani vecāki.
Un tomēr … agronome
1981. gada janvārī mani Daudzevas kolhozā pieņēma par agronomi un mūsu ģimenei piešķīra arī dzīvokli.
— Tomēr nokļuvāt pie zemes. Kā veicās?
— Sākumā biju vienkārši agronome, tad kļuvu par galveno. Var teikt, dzīve piespieda, jo galvenais agronoms no Daudzevas aizgāja. Man bija ļoti grūti, jo praktiskā lauksaimniecība jau nebija mans dzīves mērķis. Pēc otrās meitiņas piedzimšanas atkal turpināju strādāt līdz paju sabiedrību likvidācijai, kad lauksaimniecībā viss juka un bruka. Līdz kopsaimniecības pēdējai dienai negaidīju, jo vīrs vēlējās, lai mums būtu sava zeme, un reģistrēja zemnieku saimniecību. Un tad mums sākās skaistais sapņu laiks — nu tik būs, nu tik mēs dzīvosim, strādāsim un priecāsimies par darba augļiem…
Rozes un rūpes
— Vai tā arī notika?
— Sākums bija daudzsološs. Zemes bija ap 40 hektāru, diemžēl neauglīga. Apņēmības un cerību pilni sākām ar graudaudzēšanu — ņēmām kredītus un pirkām tehniku. Turējām arī lopus. Iemācījos slaukt govis un darīju visu, kas laukos jādara. Meitiņas pieskatīja vīra vecāki. Mūsu dzīvoklis bija auksts, un mēs drīz vien pārcēlāmies pie Ivara vecākiem. Un tā mēs tur dzīvojam vēl šodien. Māja nav liela, bet vietas pietika arī Ivara māsas bērniem.
Savā saimniecībā abi rāvāmies bez brīvdienām. Izmantojām pat mana Rīgas tēvoča, agronoma un rožaudzētāja, atbalstu un palīdzību un sākām audzēt rožu mežeņus, tos potējām un audzējām rozes. Tā tikām pie pirmās un otrās automašīnas. Tas bija kolosāls laiks, un toreiz arī uzcēlām savu lielo siltumnīcu. Mēs to tagad saucam par skaisto rožu laiku… Rozes sūtījām pat uz ārvalstīm.
Tomēr deviņdesmito gadu vidū sapratām, ka lauksaimniecībai nav nākotnes. Miljonāri atšķirībā no Andra Šķēles nekļuvām ne ar rozēm, ne ar graudaudzēšanu, ne ar lopkopību. Sapratu, ka zemkopība var būt tikai vaļasprieks, kam vajadzīga nauda, bet peļņas nav. Gadījās, ka izauga laba rudzu raža, taču rudenī tos nekur nevarēja pārdot. Un tā bieži daudz kas neiznāca, kā bijām plānojuši.
Tomēr vēl turpinājām ķepuroties. Bijušajā kolhoza kantora ēkā atvērām Daudzevā pirmo privātveikalu. Nu tā māja ir pamesta. Pāris gadu veicās labi, līdz radās konkurence. Vienubrīd Daudzevā bija pat septiņi veikali. Veikala peļņu nācās “ielikt” saimniecībā, jo citādi to saglabāt nevarēja. Ivars pirmais saprata, ka zemniekošana jābeidz, es vēl “spirinājos” pretī, līdz atzinu, ka vīram taisnība.
Tagad mums saimniecība ir tikai “uz papīra”, bet ar lauksaimniecību nenodarbojamies. Zemi varbūt pārdosim, jo nu jau vairs pat par zāles nopļaušanu jāmaksā divreiz vairāk nekā var saņemt subsīdijās.
Diploms 45 gados
— Kā jūs pa šo laiku paguvāt vēl arī mācīties?
— To, ka jāmācās, sapratu, vēl kopsaimniecībā strādājot. Toreiz par studijām nebija jāmaksā. Iestājos Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē Jelgavā. Pamācījos neklātienē, bet, kā aizbraucu uz sesiju, tā mazās saslimst. Bija ļoti grūti. Studijas pārtraucu.
1994. gadā mani Daudzeses pagastā uzaicināja strādāt par zemes ierīkotāju, vienlaikus biju arī Valsts zemes dienesta Aizkraukles nodaļas darbiniece. Tieši manā 40. dzimšanas dienā dienesta priekšnieks Valdis Niedre piedāvāja man uzņemties biroja vadītājas pienākumus. Tas nozīmēja, ka man būs arī jāmācās, jo augstākās izglītības nebija.
Sākumā nepiekritu, bet tad manī radās kāda iekšēja spītība. Kaut gan 35 gadu vecumā teicu — es vairāk nemācīšos, mans laiks beidzies! Un tagad šis piedāvājums — kā par manu “mēli”. Domāju — kas gan ir nieka 40 gadu! Vai es sliktāka par citiem? Izvēlējos mācīties Rīgā, Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas institūtā, jo psiholoģija man likās sirdij tuvāka. Gadu mācījos un labi nokārtoju eksāmenus, bet man katra mēneša otro sestdienu un svētdienu bija jābrauc uz Rīgu. Es atkal sapratu, ka nevaru to “pavilkt”. Biju pārāk nogurusi, darbu apvienojot ar mācībām. Paraudāju un priekšniecībai paziņoju, ka nemācīšos. Man ieteica nomierināties un pameklēt kādu citu mācību iestādi.
Māsīca aicināja pieteikties Lauksaimniecības universitātes Sociālo zinātņu fakultātē Jelgavā. Aizbraucu turp ar dokumentiem, un dekāns Jānis Ābele mani ieskaitīja pat otrajā kursā, tikai vajadzēja nokārtot pirmā kursa eksāmenus. Es šajā fakultātē satikos ar kolosāliem cilvēkiem un pasniedzējiem un augstskolu 45 gadu vecumā pabeidzu ar labām sekmēm. Tomēr tas laiks, kamēr mācījos psiholoģiju, man bija ļoti svētīgs, jo gūtās zināšanas palīdz darbā ar cilvēkiem.
Strīdi un tiesas
— Mērnieku laiki turpinās.Vai strīdi joprojām nerimst?
— Protams, un tagad tie nereti ir daudz asāki nekā zemes reformas sākumā. Toreiz, kad zemei bija ļoti maza vērtība, daudzi to nemaz nepieprasīja. Tagad situācija ir mainījusies, jo zeme ir dārga, un nu par to nākas pat nežēlīgi cīnīties. Domāju, ka mērnieku laiki vispār nekad nebeigsies, tas ir mūžīgs process. Vienmēr taču zemi pērk un pārdod, to manto un zemes dēļ tiesājas, sanīstas kaimiņi un radinieki.
Pie mums nāk ar seniem dokumentiem, lai pierādītu, kam zeme pieder. Ar to saskāros, jau strādājot par zemes ierīkotāju Daudzevā. Man gandrīz kā vēsturniecei patika pētīt vecos dzimtu dokumentus. Kaut arī neesmu daudzeviete, kārtojot zemes mantojuma lietas, esmu iedziļinājusies daudzu dzimtu vēsturē un varu par daudzu senčiem pastāstīt.
Skumji, kad redzu, kā tuvi radinieki sanaidojušies mantas dēļ, gadiem ilgi netiekas, cits citam labu nevēl un skatās, kā tik otram ieriebt. Tagad daudzi tiesājas mērnieku kļūdu dēļ — tāpēc, ka deviņdesmito gadu sākumā zemi nereti iemērīja neprecīzi, jo nebija tik labas tehnikas, kā tagad, un radās paviršības kļūdas. Cilvēki tiesājas, īpaši par mežu, un Zemes dienests bieži ir atbildētājs. Tiesas procesi parasti ilgst vairākus gadus.
Paskatās uz sevi no malas
— Jums bieži palīdzējusi spītība un neatlaidība, bet vai jums ir kāda rakstura īpašība, no kuras pati gribētu atbrīvoties?
— Labi nav tas, ka dusmās es dažkārt “piepūšos”. Taču ilgi tas neturpinās, man atkal vajag izrunāties, un tad es mēģinu saskatīt arī strīda gaišās puses. Dzīvē jau melnais nav tikai melns, ir tik daudz citu krāsu, kurās negatīvais pilnībā pazūd… Tā es dažkārt palūkojos uz sevi no malas, un viss ir kārtībā.
Labi satiekam ģimenē un ar vecākiem. Viņi jau nosvinējuši zelta kāzas. Nu aicinām uz Daudzevu arī manus vecākus, kuri dzīvo Saulainē. Ja arī viņi būtu te, visa mūsu dzimta būtu kopā.
— Kāds ir jūsu dzīves vadmotīvs?
— Katrs ir savas laimes kalējs. Esmu sapratusi, ka nav svarīga ne cilvēka materiālā situācija, ne ieņemamais amats, jo tam nav nekādas vērtības. Nozīmīga ir cilvēka garīgā bagātība. Ja tās nav pašā cilvēkā, augstskolā to neiegūt.
Man vienmēr somiņā ir līdzi kāds draugu novēlējums, un šīs rindas es nereti sevī atkārtoju: “Mirdzumu acīs un mirdzumu dvēselē,/ Veselību tev un veselus mīļos,/ Laimi zvaigžņu skaitīšanai un laimi rīta bučai,/ Mazus brīnumus ikdienā un lielus brīnumus sirdī./ Eņģeli uz pleca un mīļu cilvēku blakus,/ Mīlestību pret sevi pašu un mīlestību pret pasauli aiz loga”.
Un ir brīži, kad jūtu šo vārdu maģisko spēku un arī eņģeli sev blakus.
***
Vizītkarte.
Vārds, uzvārds: Gunta Baiba.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1961. gada 18. aprīlis, Saulaine.
IZGLĪTĪBA: augstākā, absolvējusi Lauksaimniecības universitātes Sociālo zinību fakultāti.
NODARBOŠANĀS: Valsts zemes dienesta Vidusdaugavas reģionālās nodaļas Aizkraukles biroja vadītāja.
ĢIMENE: vīrs Ivars, meitas Inga un Gunita, znoti, mazmeitas Dana un Elīza.
VAĻASPRIEKS: mazmeitu audzināšana, ceļošana, puķu audzēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
